Igauņu čekists Plērs un viņa nāves vilciens. 'Savējo nošautais' rosījies arī pēc kara

Divas dienas pēc tam, kad 1941. gada 22. jūnijā Otrais pasaules karš pārkāpa Baltijas valstu robežas, nacistiskajai Vācijai uzbrūkot līdzšinējai sabiedrotajai PSRS, padomju okupācijas vara uzsāka iznīcinātāju bataljonu veidošanu naidīgo elementu, pamatā nacionālās pretošanās kustības ietvaros, tūlītējai un vardarbīgai apspiešanai. Igaunijā baiļu atmosfēras kāpināšanai papildus izveidotas vēl īpašas sabiedrības terorizēšanas vienības. Tā, visticamāk, ar Tallinas kara komisāra un NKVD Igaunijas daļas vadītāja rīkojumu tapis tā dēvētais soda vilciens, par kura komandieri iecelts Haralds Plērs.

Stāsts par Plēra un viņa slepkavu bandu izplatījies jau līdz ar viņu sirojumu sākumu. Iebiedēšanas nolūkos par to varētu būt parūpējušās okupācijas varas iestādes. Pēcāk Plēra zvērīgo darbu liecības un leģendas par tiem kalpoja arī otrai – vācu – okupācijas varai. Čekista nāves vilciena asiņainais terors, kā arī viņa paša baisais nāves stāsts ar laiku folklorizējās un mūsu kaimiņvalstī plaši bija zināms visus okupācijas gadus.

Žurnālists Teniss Tenisons (Tõnis Tõnisson) un novadpētnieks Āre Hindremē (Aare Hindremäe) tikai pirms dažiem gadiem grāmatā "Savākts no lauskām" ("Kildudest korjatud") publicēja daudzu gadu garumā apkopotas liecības par nacionālajiem varoņiem, viņu iznīcinātājiem, kā arī nejaušiem viņu zvērību upuriem. Cita starpā viņi atklāja, ka leģendām apvītais Plērs patiesībā turpinājis dzīvot un darboties valstī vēl ilgus gadu desmitus pēc kara.

Slepkavot sāk pie pirmās izdevības

Haralds Plērs tika norīkots komandēt soda vilcienu. Viņš ar saviem rokaspuišiem pārņēma šaursliežu dzelzceļa līnijā Tallina–Vīlande kursējošā dīzeļvilciena sastāvu, kas faktiski bija divi motorizēti vagoni. Tie tika nostiprināti ar smilšu maisiem, un 1941. gada jūlijā čekistu vienība devās asiņainajā ceļā.