Pirmais zviedru maniaks – mācītājs, kurš pret nabadzību cīnījās ar indi

Anderss Lindbeks piedzima 1803. gada 22. decembrī nabadzīgā ģimenē Zviedrijas rietumos, netālu no Gēteborgas, viņa vecāki bija zemnieki. Andersa bērnībā viņa ģimene ceļoja no pagasta uz pagastu, lūdzot žēlastības dāvanas. Neskatoties uz sūro dzīvi, Anderss iemācījās raiti lasīt un apkaimē iemantoja “mazā lasītāja” slavu, raksta zviedru ziņu portāls “Expressen”.

Andersam sasniedzot pusaudža vecumu, nomira viņa vecāki, un puisi pie sevis paņēma viņa onkulis Johans Nordāls, kurš bija diezgan turīgs. Ar onkuļa finansējumu Anderss izmācījās dažādās skolās, bet 1829. gadā iestājās Upsalas Universitātē, kuru beidzot 1831. gadā tika ordinēts kā mācītājs. Pēc studijām Andress 30 gadus bija vikārs jeb palīgmācītājs Dālslandes provincē, un tikai 1861. gadā viņš tika pie savas draudzes Silbodālā, mazā ciematā Zviedrijas rietumos.

Šī draudze bija ļoti nabadzīga, ciemats zināmā mērā bija nošķirts no pārējās pasaules, tajā valdīja trūkums un māņticība. Tomēr Anderss Lindbeks bija harismātisks un centīgs mācītājs, kurš gribēja savu draudzi izvilkt no nabadzības dūksnāja. “Vismaz sākumā Lindbeks bija arī ļoti populārs mācītājs, bija dāsns. Trūcīgos viņš pabalstīja no saviem līdzekļiem, sagādāja viņiem pārtiku, drēbes un malku. Mācītājs bieži devās apciemot slimos un trūkumcietējus. Viņa mērķis bija izveidot dievbijīgu draudzi, kur visi strādā smagu darbu, bet visiem arī ir iespēja izglītoties,” intervijā “Expressen” stāsta zviedru psiholoģe un rakstniece Karolīna Eriksone, kura par Lindbeka dzīvesgājumu ir sarakstījusi grāmatu.

Kā otru savu mērķi mācītājs izvirzīja cīņu ar žūpību, jo, viņaprāt, tā bija visu nelaimju cēlonis. Viņš savos sprediķos kaismīgi aicināja krogos vairs netirgot alkoholu, bet vietējiem ļaudīm atteikties no dzeršanas. Tomēr tā vietā, lai sāktu mazāk dzert, pagasta iedzīvotāji sāka pamazām mācītāju ienīst, uzskatot, ka viņš nāk ar pārāk stingriem noteikumiem. Tāpat pagasta iedzīvotāji bija nemierā, ka mācītājs viņus centās izspiegot, okšķerējot, vai viņi “nedzīvo grēkā”.

Cīņā ar nabadzību Anderss Lindbeks nolēma ķerties pie radikālākām metodēm. Tobrīd draudzē bija aptuveni 40 trūkumcietēji, kuri jau tā nabadzīgajai komūnai bija diezgan liels slogs, intervijā Zviedrijas Radio stāsta Vermlandes lēnes arhīva speciālists Hanss Hulings. Vispirms viņš pieņēma stingrākus noteikumus, cik trūcīgam cilvēkam ir jābūt, lai varētu saņemt palīdzību, tad noteica, ka draudze palīdzēs tikai tiem tukšiniekiem, kas dzīvo Silbodālas, respektīvi, viņa draudzes pagastā.

Uzskatot, ka pagastā tik un tā ir par daudz nabagu un slimu cilvēku, kas ir pārāk liels slogs budžetam, Lindbeks nolēma ķerties pie pavisam nežēlīgiem taupības pasākumiem, daļu nabadziņu vienkārši slepus noindējot. 1864. gada rudenī mācītājs ķērās pie darba – nelielā pudelītē viņš salēja vīnu, kuram piejauca nedaudz arsēna, un gāja apgaitā pa nabadzīgāko un slimāko pagasta ļaužu mājām, it kā sniedzot svēto vakarēdienu. 1864. gada 19. oktobrī pēc mācītāja vizītes nomira atraitne Karīna Persdotera, bet 30. novembrī nabadzīgs laukstrādnieks Nils Petersons. Vēl četri draudzes locekļi smagi saindējās, tomēr izdzīvoja.

Ja atraitnes un zemnieka nāvei pagastā neviens īsti nepievērsa uzmanību, tad trešā mācītāja upura – tirgotāja Andersa Lisēna – nāve gan lika vietējiem iedzīvotājiem aizdomāties. Lisēns nebija ne slims, ne trūkumcietējs, turklāt viņš bija mācītāja bērnības draugs un dzīvoja Lindbeka namā. Kādu rītu Lisēns pamodās smagi slims un drīz vien nomira, norāda Zviedrijas Radio.

“Drīz sāka izplatīties baumas, ka Lisēna nāve bija dīvaina. Viņš bija atrasts gultā ļoti neparastā pozā, turklāt viss apkārt bija pievemts. Vēlāk atklājās, ka tirgotājs it kā pirms nāves Lindbekam bija novēlējis lielas naudas summas, un tirgotāja radinieki to ļoti apšaubīja. 1865. gada martā Lisēna tuviniekiem izdevās panākt, ka tirgotāja kaps tiek atrakts un tiek veikta viņa mirstīgo atlieku autopsija,” stāsta arhivārs Hanss Hulings. Tā atklāja, ka tirgotājs ir noindēts ar arsēnu. Pēc šī atklājuma tika atraktas arī Persdoteras un Petersona kapavietas, un arī viņiem organismā tika atrastas arsēna pēdas.

Drīz pēc tam likumsargi mācītāju aizturēja, un diezgan ātri atklājās, kā viņš pagastā slepkavoja ļaudis. 1865. gada jūnijā Langelandes tiesā Lindbeks atzinās, ka vismaz septiņus cilvēkus ir saindējis ar vīnam piejauktu arsēnu no mājas aptieciņas, savukārt Lisēnam viņš indi piejauca vakariņu putrai. Tiesas procesā, par kuru ziņoja visā Zviedrijā, Lindbeks taisnojās, ka cilvēkus indējis aiz žēlsirdības, jo viņi esot bijuši neglābjami slimi un tāpat drīz nomirtu. Tirgotāja Lisēna slepkavību gan viņš nevarēja izskaidrot.

Tiesa galu galā Lindbekam piesprieda nāvessodu, tomēr mācītājs nolēma aiziet no dzīves pats. 1865. gada 20. novembrī viņš savā cietuma kamerā Kārlstadē pakārās. Lindbeku apglabāja bez jebkādām ceremonijām vietējā kapsētā anonīmā kapavietā. Pēc mācītāja pašnāvības gan izplatījās baumas, ka Lindbeks savu nāvi ir inscenējis un patiesībā aizmucis uz ASV, bet šādām runām nekāds reāls pamats nav atrasts.

“Mēs joprojām nezinām, kā īsti Lindbeks attaisnoja savas draudzes locekļu slepkavības. Kā viņam kā mācītājam varēja ienākt prātā šāds veids, kā “lāpīt” draudzes budžetu. Viņš pats līdz pēdējam brīdim apgalvoja, ka tā ir bijusi žēlsirdība, bet, manuprāt, Lindbeks, kurš bija uzaudzis nabadzībā, ļoti uztraucās par draudzes finansēm un viņam galvenās rūpes bija, lai kasē būtu nauda,” pieļauj Vermlandes lēnes arhīva speciālists Hanss Hulings.