Foto: DELFI
1940. gada 17. jūnijā, kad Sarkanās armijas tanki ienāca Latvijā, Rīgas centrā mans vecvectēvs Jēkabs Negotiņš kopā arī citiem policistiem devās ievest kārtību un savaldīt pūli, kas steidza sveikt padomju tankistus. Komunistu sakūdītā varza manu vecvectēvu iemeta pilsētas kanālā, vairāki viņa biedri dabūja ar akmeņiem pa galvu, vēl trīs likumsargus demonstranti sadūra. Viens no šiem akmeņu metējiem bija komjaunietis un pagrīdnieks Kārlis Ceipe (1910–1993). Epizodi ar uzbrukumu policistiem Ceipe iekļāvis savos memuāros, kas šoruden ir izdoti grāmatā "Čekas šofera atmiņas".

Ceipe nodzīvoja interesantu mūžu, viņa atmiņās aprakstītas komjaunieša, čekas šofera, padomju kaujinieka, galvenā cenzora gaitas brīvajā un okupētajā Latvijā. Pagājušajā nedēļā grāmatu "Čekas šofera atmiņas" tās izdevēja – Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība – atvēra īpašā pasākumā Rīgā, Stūra mājā. 

Ja es pirms tam nebūtu lasījis šo memuāru oriģinālus, kā arī plašāk pētījis Ceipes dzīvi, no grāmatas prezentācijā dzirdētā man rastos priekšstats, ka viņš ir bijis kaismīgs ideālists, romantiķis, kurš no cietuma rakstīja mīlas vēstules nepilngadīgai meitenei un Atmodas gados vēl palīdzēja Latvijai atgūt neatkarību, bet darbība čekā viņam bijusi tikai tāda būšana neīstā vietā nepareizā laikā. Arī grāmatas ievadā Ceipe nodēvēts par ideālistu, kurš ir "ticējis labajam", cīnījies par taisnīgumu un izteikta pateicība Dievam, kas čekas šoferi vadījis viņa darba gaitās.

Tā gluži nav taisnība, prezentācijā bieži tika uzsvērtas nenozīmīgas viņa dzīves detaļas, kurām nebija plašākas ietekmes uz "lielo bildi". 

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!