Maija Kurševa: stils vispār ir tāda jocīga padarīšana

Dace Kaprāne: Kāpēc līdz šim tavi darbi nav redzēti nevienā no "Rudens" izstādēm?

Maija Kurševa: Jā... Esmu tikai skatījusies uz citiem... Patiesībā, vienreiz jau gribēju iesniegt, tikai nezināju, ka nolikums prasa atnest pašu darbu. Aiznesu disku un tā arī neviens man, protams, nepiezvanīja (smejas).

Bet šogad? Domāju, ka tev, sadarbojoties ar izstādes kuratorēm, bija izdevība iepazīties ar nolikumu...

Jā, bet zini, tas Dzelzceļa muzejs tālu... (smejas).

Es domāju, tu droši varēji iesniegt savu diplomdarbu. (Maija Kurševa absolvēja Mākslas akadēmiju ar diplomdarbu "Briesmoņi". Tie ir seši ironiski, jauktas tehnikas lielformāta darbi, kas vēstī par jūtīgu, zaļu radījumu vārdā Žanis un attēlo viņa mentālo cīniņu ar briesmoņiem visapkārt – D.K.)

Varēju jau aiznest, bet zini, pēdējā laikā man uznācis tāds globālais slinkums...

Vai tu esi destruktīva?

Jā, man tā šķiet. Bet vispār nē, neesmu. Katrs jau izdara tik, cik viņš var izdarīt. Drīzāk esmu gausa....šodien ar Verneru (Verners Biters – Maijas draugs, mūziķis, kopā ar viņu šogad izveidota mūzikas un performances apvienība "Savādie aprīļa ķirši" – D.K.) dziedājām tādu dziesmu, kas aptvēra visas ikdienišķās dienas norises, tādu garu stāstījumu dziesmas formā, kur galvenais atslēgas vārds bija gauss. Tas visu laiku atkārtojās un es pat paskatījos vēlāk, ko tas nozīmē...(smejas).... Tas nozīmē, kaut ko ļoti lēnām darīt, nemaz ne negatīvā nozīmē!

Vai pēc tik vērienīga diplomdarba esi kaut ko jaunu sastrādājusi?

Ir jau šis tas, bet nav iekāriena izstādīt...

Gausums?....

Laikam.... (smejas).... Gribu tā – ar kādiem pāris cilvēkiem izstādīties kopā...

Varbūt vari minēt kādus piemērus, kas ir tavi domubiedri?

Nu, ar Edgaru Jurjānu (mākslinieks, Maijas kursabiedrs LMA) var saprasties, viņš saprot, ko es viņam stāstu un es saprotu, ko viņš man stāsta. Darbojos kopā ar Verneru Biteru – mums ir grupa "Savādie aprīļa ķirši", tagad novembrī būs koncerts Andrejsalā, iespējams, kopā ar vēl kādiem, tādiem pašiem frīkiem.

Vai apzinies, ka tev jau ir izveidojies pietiekami atpazīstams rokraksts?

(Smejas)...Tiešām? Nevar būt... Nu, bet tas jau ir baigi labi, īstenībā!

Kā tev rodas tēli?

Esmu visādas bildes saskatījusies, kas pašai baigi patīk...

Vai tie ir Eiropas komiksu mākslinieki, kas tevi radoši iespaido?

Ir gan! Man pat šķiet, ka tas viens ir pasniedzējs Hamburgas mākslas skolā, bet varbūt es kļūdos... Katrā ziņā, tie galvenie džeki ir divi – Anke Feuchtenberger un Atak. Tā viņu stilistika nav kā tipiskam komiksam, viss ir tā vienkārši, bet baigi labi. Lūk, tie tēli! Īstenībā, skatos kaut ko arī internetā.

Un caur to visu tu esi tikusi līdz kaut kam savam?

Man gan pašai neliekas, ka man būtu tāds baigais stils izveidojies... Stils vispār tāda jocīga padarīšana. Tu izveido pats savu, tā kā sistēmu, valodu, kurā jūties drošs un vari ar to kaut kā operēt. Nezinu, kā ir ar tiem lielajiem māksliniekiem, bet man vienmēr ir tā šauba... tā sajūta, ka kaut kas nav tā kā vajag. Nav tādas stingras pārliecības par to ko daru... Mana pārliecība ir šaubas!

Parunāsim par tiem tēliem, kas visraksturīgākie...par kauliem....

(Smejas).... Jā, tie kauli... Man liekas, tas tāds labs burts. Tad kad es augustā piedalījos izstādē Berlīnē (video mākslas, instalācijas, fotogrāfijas un performances izstāde "Feuerzug", galerijā "Schweiss Laden", no Latvijas tur piedalījās Maija, Edgars Jurjāns un Evelīna Deičmane, kas studē Berlīnē – D.K.), es izstādīju mīkstās mantiņas – suni, kas danco ar kauliem. Nu tā ideja ir tāda – ir suns un ir kauls... – visiem skaidrs, kas tas ir (smejas)... Tur viņi ir salikti kopā dancojam, lai demonstrētu cilvēku savstarpējo lietojamību....tas ir tāds ironisks objekts, mana interpretācija. Bet liekas, ka tas darbs drīzāk uzdzen ņirgu, nekā asariņas. Bet tas jau arī ir labāk!

Bet tu nevari noliegt, ka tieši tavi neparastie tēli, tas veids, kā tu viņus izliec uz plaknes, arī piesaistīja izstādes "Rudens" kuratores, kuras tevi uzaicināja veidot izstādes plakātu...

Nu jā...laikam. Meitenēm bija visādi varianti, bet viņas tomēr izdomāja, ka grib lai es taisu... Vispār, tev taisnība – ir interese par maniem darbiem.... (smejas). Man jau, redz, nav nekādas darbavietas, strādāju kur pagadās. Izstādes kuratores man piezvanīja un prasīja, vai man ir laiks.... Protams, ka man ir laiks, es saku!

Vai plakāta veidošana ir interesants darbs?

Protams! Nav nekāda potenciālā patērētāja, nekādas uzspiestas patērētāja vēlmes. Man patīk tā brīvība, kad nav nekādu ierobežojumu. Varu taisīt ko pati gribu, tikai jāpieliek nosaukums un datums.

Un kur tad paliek ilga dažādu variantu apspriešana un izvēlēšanās mokas?

Nu, tas jau viss arī it kā bija, bet tā minimāli... Kuratores daudz neiejaucās, tikai gribēja, lai plakāts tāds lustīgs. Nu, tieši tas, kas man vajadzīgs!

Ātri uztaisīji?

Nē. Bet vispār, es nezinu, cik ilgā laikā es to uztaisīju... Personu ar burkāniem (plakāta centrālais tēls) es uzzīmēju jau Berlīnē, kamēr sēdēju tajā galerijā. Kad sāku domāt par to rudens tēmu, atcerējos arī šo tēlu...

Cik daudz iespaidu gūsti no savas vistuvākās apkārtnes?

Daudz... Diezgan daudz tēlu, kas parādās manos darbos, ir ņemti no reālās dzīves. Man parasti ir līdzi blociņš, kur vienmēr zīmēju un pierakstu. Draugu, paziņu izteicieni, notikumi – tas viss mani neapšaubāmi iespaido.

Sapņi?

(Domā).... reizēm tie ir visīstākie murgi...tāda saasināta uztvere, kad pēkšņi sāc dzirdēt visādas īpatnējas lietas, piemēram, kā māja grimst.....

Kā tu visus savus iespaidus savieno kopā, lai tie beigās izveidotu tik nedalāmu vienību?

Nu, sākumā uzzīmēju kaut kādas lietas ar zīmuli, skanēju un tad pārzīmēju datorā. Un tur jau ir visi tie elementi. Man patīk, ja dažādas lietas notiek vienā un tajā pašā laikā. Ir lietas, kas atrodas priekšplānā, bet tajā pašā laikā taču notiek arī daudz kas cits! Nav viens stāsts, bet ir daudz paralēlu stāstu. Ir tik daudzas lietas, kas notiek vienlaicīgi – gluži tāpat kā dzīvē, ja mēs par to runājam....

Ar Maiju Kurševu sarunājās Dace Kaprāne.