"Daudzi skatītāji saka, ka nav redzējuši buto, nezin kas tas ir, nesaprot to. Arī profesionālie kritiķi tiek iedzīti stūrī, jo izteikt savas sajūtas it kā nav pieņemts, bet pateikt racionāli sausi par izrādi nav ko. Atsauksmes, ko esam saņēmuši internetā, ir sulīgas, bagātas, kas pierāda to, ka ar izrādi viss ir kārtībā, mēs iekustinām skatītāju. Jauni cilvēki ir atvērti jaunajam, viņiem patīk. Spriežot stereotipiski, pēc iestaigātas taciņas, neko citu kā pateikt – "es nezinu kas ir buto" - arī nevar. Un pareizi vien ir – jo tas nav teātris, tas nav pat cirks, jo cirks arī ir redzēts. Tas ir buto." Tā par izrādi saka tās režisors Modris Tenisons.
Par pirmo veiksmi izrādes atmosfēras veidošanā noteikti jāmin gan pati vieta, kur notiek izrāde – izstāžu zāle "Pinakotēka", kur šobrīd iespējams apskatīt Ilzes Avotiņas darbus, gan telpas scenogrāfiskais ietērps. Skatuves telpu veido četru ēkas būvkonstrukciju kolonnu ieskauts kvadrātveida laukums, kas apjozts, sākot no griestiem un līdz grīdai atstājot pusotra metra atstarpi tā, lai iekštelpa skatienam atklātos tikai apsēžoties skatītāju vietās. Līdz ar to, jau ienākot izrādes telpā un ieņemot savu vietu, skatītāja noskaņojums pārvirzās uz plānu, kas nav ikdienišķs, nav sociāls, bet gan tai pusējs, aiz apziņas.
Izrādes atmosfēra sevi ļoti spēcīgi piesaka jau iesākoties izrādei – nodziest gaisma, ir Tumsa. Tikai dzirde ļauj nojaust to, ka telpā, aiz skatītāju mugurām visapkārt sanāk aktieri. Telpā ienāk dūkoņa, mūzika un trīsuļojoša gaisma. Video projekcijā uz grīdas, pazemes debesīs lec mēness. Balts tēls monotoni griežas līdz ar mēness disku kustību.
Izrādes aizsākumu piesaka divi sieviešu tēli – tērpti baltā un melnā – kas, meklējot sevi, skatoties citā, spoguļojoties viens otrā, pievelk, pievelkas, ļaujas plūsmām un vilkmēm. Intensitātei augot, magnetizējas pārējie izrādes tēli, caur skatītājiem iziet melni un kapucēs, puspieliekušies puscilvēki. Nedabiskas, zem tērpa neatšifrējamas pozas un kustības iemet tādā kā ņudzeklī, tērpi pamazām sāk atklāt savas baltās kārtas, līdz pamazām un negaidīti, atplaiksnī jēga – plaukst ziedi. Lēni, kā paātrināti nofilmētu, mēs piedzīvojam zieda plaukšanu. Estētiskais pārdzīvojums no šī vērojuma paver aizklāto mistērijas telpu – dzīvība dzīvo, trīsuļo, veras, pašizpaužas. Kostīmos iestrādātie zieda augļkopas atgādinošie elementi apbur skatienu un ievilina iekšup ziedā – tā varētu justies bite, kas kilometriem tālu instinktīvi meklē ziedu un atrod to.
No ziedkopu hipnotizējošās, lēnās dejas sprūk laukā trakulīgs solo dejas virpuļojums. Tad - kā uz burvja mājienu – spieķis, nē stabule spēlē viena pati, tad parādās arī tās spēlētājs. Stabule skan kā dziņa, kā griba, kā pati spēle. Šamaniskā rituālā, bungas runā ar mūziku. Improvizētais bungu monologs savijas ar mūziķu spēlēto, kopā veidojot ko tādu, kas šķiet kā pats nenorimstošais dzīvības plūdums, asiņu un sekrētu plūsma caur ķermeni, vibrācija, maņu aktivizēšanās. Bungas skrien apļos un sit kaislīgu pulsa ritmu. Baltais tērps mainās uz sarkanu, baltā un melnā iņ-jaņ apļa pārplūsme mainās uz melnā un sarkanā dramaturģiju. Lieliskie izrādes kostīmi ir kā patstāvīgi skatuviski tēli, kas dzīvo savu skatuves dzīvi, piedzīvo transformācijas, iemīlas, iegrib, cieš, mirst. Līdz pārdzimst kailā cilvēka ķermenī.
Izrādes kulminācijas ainā, kailā dvēsele nokļūs pasaulē un četru vēju elpas piesaka tai jauna ceļa sākumu. Atkal mēnes diski turpina apļojumu, atkal sievietes tēls monotoni griežas, papildinot mēness disku kustību un spēlējot indiešu klasisko instrumentu. Tā ir muzikāla meditācija, kur indiešu rāgas mijas ar "klusa nakts, svēta nakts" motīvu. Pa īstam dzīvi gailis un trusis, gluži kā "izlēkuši" no nesen izdotās Jāņa Deinata foto un Simonas Orinskas dzejas grāmatas "Nakts svētās dejas", meklē savu vietu skatuves tukšajā telpā. Izrāde ir beigusies, gaismas iedegtas, bet meditācija turpinās. Arī skatītāji nesteidz atstāt savas vietas. "viņas prātā gailis strīdas, valda, pārliecina... viņas ķermenī trusis klūp, iekāro, kūleņo, sēc..." - tā lasāms izrādes programmiņā.
Izrādi ir grūti, pat neiespējami vērtēt objektīvi. Izrādes līdzpārdzīvojums ir tik spēcīgs un tik ļoti personisks, ka jebkura intelektualizācija paklūp un ieveļas bezdomu-sajūtu plūsmā.
"Izrādes līdzpārdzīvojums būtu jādēvē par kinestētisko empātiju, tas ir, mūsu cilvēcisko spēju sajust otru cilvēku, līdzpiedzīvot procesu, kas notiek otrā," - tā par izrādi saka Simona Orinska, projekta autore, izrādes aktrise, buto dejas pedagogs, deju un kustību terapeite un dzejniece.
Tas, ko var pateikt neapstrīdami objektīvi - izrāde sintezē buto deju, video projekcijas kustību, dzīvo mūziku, improvizācijas ar skaņu instrumentiem un balsi. To var nosaukt arī par objektu teātri, jo izrādes tērpi aktieriem kalpo kā partneri, kā lelles, kas arī piedalās un spēlē lomas izrādes procesā. Galu galā arī telpa ir viens no izrādes instrumentiem, uz kura tiek spēlēts – tās akustika fascinē.
Galvenā izrādes balva - skatītāja iekšējā redzējuma papildināšana. Izrāde skatītājam ir kā teritorija, kurā jāorientējas pašam, bez gatavām shēmām un iestaigātām taciņām.
19. un 20. februārī plkst. 19:00 izstāžu zālē "Pinakotēka" (iepriekšējais nosaukums "Laimīgās Mākslas Muzejs") notiks buto izrādes "Nakts svētās dejas" divas noslēdzošās papildizrādes.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
