'Dizaina Studija': Beidzot. Mākslas akadēmijai - pievienota vērtība

Pēc Latvijas Mākslas akadēmijas formālās nodibināšanas 1919. gadā pazīstamais gleznotājs un izcilais funkcionārs Vilhelms Purvītis pāris gadu staigāja ar "akadēmiju portfelī", meklējot savam lolojumam telpas. Mēģinājums ieņemt komercskolu neizdevās, un jaunā mākslas augstskola 1921. gada rudenī uzsāka darbu bijušajā Pētera I vidusskolā Kronvalda bulvāra un Muitas ielas stūrī: telpas jau sākotnēji bijušas par šaurām un nepiemērotas mākslas studiju vajadzībām. Jau pēc gada akadēmija ierīkojās Dzelzceļa virsvaldes ēkā Gogoļa ielā 3, lai tur aizvadītu ražīgo starpkaru laiku. Nez vai tam sakars ar politisko situāciju, bet kāroto namu Esplanādē akadēmija tomēr dabūja, sākot tur saimniekot tūlīt pēc padomju okupācijas 1940. gada rudenī. Ja neskaita laiku, kad augstskolai nācās daļēji izvākties no ēkas, lai dotu vietu kara hospitālim (1941-1944), Mākslas akadēmija darbojas te joprojām.

Neraugoties uz romantisko pagātnes jūsmu 19. gs. historisma garā, ko tēlo ēkas ārējais veidols, Vilhelms Bokslafs jauno skolu projektēja kā 20. gs. sākuma progresīvajām idejām atbilstīgu: mācību telpu korpusā pret Nikolaja bulvāri (tagad Krišjāņa Valdemāra iela), kur bija centralizēta apkure, izvietojās moderni aprīkoti fizikas un ķīmijas kabineti, laboratorijas u. c. telpas, pret Totlēbena (Kalpaka) bulvāri kārtojās vestibils, aula un administrācijas dzīvokļi. Ēkai esot bijusi pat velosipēdu novietnes telpa (!) audzēkņiem, ar to apsteidzot mūsdienu situāciju. Celtne ir koša emblēma Rīgas publiskajā sejā, turklāt veido tīkamu simbiozi ar līdzās esošo Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Filozofiskā plaknē, protams, var prātuļot, ciktāl vide - nama pasaku tēls ar tornīšiem, ķieģeļu un akmens cakām, jūgendstila gleznojumiem un vitrāžām - iedvesmo radošo garu vai, gluži otrādi, aizēno un traucē tā svabado lidojumu un kāds tādā kārtā ir ēkas iespaids uz laikmetīgo mākslu un mūsdienu dizainu. Tikmēr mājas lietotāji no sākta gala atrodas procesā, mēģinādami arhitektūras ikonā iegrozīt praktiskās vajadzības, - daiļajām mākslām ir īpašas prasības pret dabisko apgaismojumu, visām augstskolā koptajām mākslas un dizaina jomām nepieciešama ietilpīga materiāltehniskā bāze, t. i., atbilstoši aprīkotas darbnīcas. Turklāt vajadzības mainās reizē ar laiku: jauniem medijiem - jaunas tehnoloģijas.

Pirmais akadēmijas paplašināšanas akts notika tūlīt pēc kara. 1948. gadā pēc arhitekta Vladimira Šervinska projekta parka pusē uzbūvēja saimniecības ēku - "mācību materiālu noliktavas". Ugunsdzēsēji esot uzstājīgi pieprasījuši nojaukt tur kara laikā sabūvētās koka pagaidu būves, un augstskola izlēma tās aizstāt ar mūra celtni. Arhitekta ģimene atceras, ka morālas pateicības vārdā par darbu augstskolas vadība meistaram dāvinājusi Rūdolfa Pelšes keramikas meistardarbnīcā tapušu šķīvi. Var pieņemt, ka līdzīgā ceļā izklīda starpkaru laikā uzkrātā bagātā akadēmijas kolekcija - dokumentos fiksēti dati par muzeja priekšmetu likteni nav atrodami. Arhitektūras nozīmē laiks revolūcijām vēl nebija pienācis, un Šervinskis jaunbūvi stilistiski pielāgoja vecās celtnes neogotiskajām formām. Līdz tam parkam atvērtā ēka ieguva slēgtu iekšpagalmu un nocietinājās pret apkārtni līdzīgi viduslaiku konventa pilij. Radoši piepildītākais laiks mākslas augstskolā pienāca 60.-70. gados, kad tā - netipiski akadēmiskām struktūrām - kļuva par progresa ideju centru un akumulēja kultūras procesus, kas kāpa pāri konvencionālajām robežām. 60. gados mācību programmās ielauzās dekoratīvā māksla un dizains, toreiz vēl piesegts ar "rūpnieciskās mākslas" vārdu. Mākslai vecajās sienās atkal kļuva par šauru, un 1979. gadā projektēšanas institūta "Pilsētprojekts" ietvaros sadarbībā ar Kultūras ministriju notika konkurss par Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmijas darbnīcu piebūvi. Vairāki konkursanti pirmo reizi Rīgā esot piedāvājuši lielāko daļu jauno telpu izvietot pazemes līmenī - kā tas notiek akurāt šobrīd ar līdzās esošā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja plānotās piebūves risinājumu. Tomēr toreiz 15 dalībnieku konkurencē uzvarēja projekts (tas, starp citu, ieguva arī PSRS Arhitektu savienības medaļu), kas drosmīgi pretstatīja jaunos apjomus vecajiem. Arhitekti Andris un Biruta Vainovski neogotikas vertikāles kontrastēja ar jauno korpusu horizontālēm, apspēlējot arī vecās ēkas aso jumtu motīvus. Projekts tika attīstīts vairākus gadus, kamēr izrādījās, ka tā integrācija pilsētas komunikāciju tīklos ir pārāk dārga.

Jaunam paplašināšanas mēģinājumam akadēmija atvēzējās tikai šajā gadu tūkstotī. Namu pameta Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola, un augstskola jauno dizaineru un restauratoru lietošanā atdeva celtnes bijušo "dzīvojamo" korpusu. 2002. gadā vietējā ietekmīgākā arhitektoniskās izpētes kompānija "AIG" veica ēkas pirmsprojekta izpēti un arhitektoniski māksliniecisko inventarizāciju, kas bija vērsta uz ēkas sakārtošanu un radīja priekšnoteikumus iespējamai attīstībai. Tajā pašā gadā sadarbībā ar toreizējo Kultūras ministrijas nekustamo īpašumu pārvaldītāju SIA "Nekustamie īpašumi" un Latvijas Arhitektu savienību Latvijas Mākslas akadēmija sarīkoja skiču projektu konkursu piebūvei, finansējumu celtniecībai paredzot iegūt no - kā ziņo tālaika publikācijas - "valsts investīciju līdzekļiem". Būvprogramma bija iespaidīga: jaunceltnē bija paredzētas darbnīcas, četras auditorijas un divas izstāžu zāles, sabiedriskās ēdināšanas telpas un pat neliela dienesta viesnīca. No 11 iesniegtajiem darbiem konkursā uzvarēja biroja "F. L. Tadao" priekšlikums (arhitekti Uldis Lukševics un Ivars Lapiņš sadarbībā ar dizaineru Holgeru Eleru). Autori jaunbūvei bija piešķīruši poētisku svaru, iecerot to kā asociatīvu saikni starp klasiskajām vērtībām un laikmetīgo mākslu. Savā ziņā projekts bija utopisks, jo pārkāpa gruntsgabala robežas un ievērojami ielauzās parka teritorijā. Neraugoties uz augšupejošo ekonomiku, vajadzīgās investīcijas aptuveni pusotra miljona latu apmērā valstij neatradās, un avangardiskais priekšlikums piepulcējās papīra arhitektūras teritorijai.

Jauna iespēja pavērās reizē ar konkursu, lai no Eiropas reģionālās attīstības fonda iegūtu līdzekļus, kas bija paredzēti augstskolu mācību telpu un iekārtu modernizācijai, nodrošinot izglītības iespējas arī cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Mākslas akadēmija saņēma atbalstu jaunu studiju telpu izveidošanai, bibliotēkas un studiju aprīkojuma modernizācijai - līgums tika svinīgi parakstīts 2010. gada 19. maijā. Projekta kopējās izmaksas nedaudz pārsniedz vienu miljonu latu; līdzfinansējumu Eiropas naudai veido Izglītības un zinātnes ministrijas finansējums un daļējs avanss no Valsts kases. Iepriekšējie Mākslas akadēmijas telpu paplašināšanas plāni saistījās ar pagalmā iebūvētās saimniecības ēkas demontāžu un pārliecinošām jaunbūvēm. Laiks ir pārvērtis situāciju: mainoties sabiedrības morālajam klimatam, arvien vairāk pierodam pie domas, ka arī pēckara laikā radītajam ir tiesības uz eksistenci, tostarp taupība nupat tiek skaitīta par mūsdienīgas domāšanas zīmi. Uz "AIG" veiktā skiču projekta pamata arhitektu birojs "SZK" (arhitekti Andis Sīlis un Guntis Ziņģis) izstrādāja saimniecības ēkas pārbūves projektu, pielāgojot to mācību procesa vajadzībām. Vecā ēka tiek izmantota kā čaula, kurā iesēdināts jaunais korpuss. Vēsturisko sienu, kurā izvietotas papildu logailas, no jaunā apjoma atdala metru plats atrāvums. Vecā ārsiena dienvidu pusē saglabās celtnes raksturu un kalpos kā žalūzija, kas aizsargās ēku no pārkaršanas - jauno apjomu veido ekonomiskas stikla fasādes. Ievērojot valsts nozīmes kultūras pieminekļa aizsardzības zonu un skatu uz vēsturisko celtni, līdzsvarojot jaunās un vecās fasādes savstarpējās attiecības, vertikālā dimensija attīstījās pazemes līmenī. Jumta daļa, kurā paredzēta terase, pacelta tikai nedaudz; kopā ar pagraba līmeni iegūti papildu trīs metri, un celtne sadalīta divos stāvos.

Vienīgais jaunradītais arhitektoniskais akcents, kura klātbūtni provocēja konkursā noteiktās invalīdu vajadzības, ir masīvais betona panduss. Lifts divstāvu ēkai nav saimnieciski pamatots, un ar pandusu projekts tēmē uz otru zaķi - simboliskā formātā jaunajiem mākslas censoņiem norāda uz laikmetīgās arhitektūras vēsturi (par iedvesmas avotiem projekta autors piesauc Lekorbizjē un Kāna robustās modernisma ikonas). Kā asociatīva līdzība iecerēta augšuptieces kustība, ko vēsturiskiem līdzekļiem pauž blakus esošās neogotikas formas; masīvais betona panduss bez balsta konstrukcijas sakabē ar jumta izejas kāpņu noslēgumu atklāj to pašu ideju, tikai laikmetīgas inženiertehniskās domas iespējās. Turklāt pandusam pēc plāna būs gods nest arī mākslas slodzi - tā apdari varēs iesaistīt augstskolas mākslas akcijās. Plānojot jauno telpu funkcijas, esot notikusi ilgstoša bīdīšanās - augstskola ieguvusi liekus 450 kvadrātmetrus, bet uzblīdušās vajadzības pārsniedz pieprasījumu. Tieši šis iemesls licis meklēt elastīgu risinājumu: daļu telpu pagraba līmenī plānots nodot jaunajiem medijiem, kuru prasības paredz piecu metru griestu augstumu, savukārt 200 kvadrātmetri atvēlēti maināmām funkcijām, telpa transformējama ar bīdāmām starpsienām un nosedzamiem logiem, iegūstot telpas nodarbībām, izstādēm vai konferencēm ar (pēc vajadzības) maināmu dalībnieku skaitu. Grūti teikt, kā šīs mobilās ieceres reāli darbosies, taču, ņemot vērā nemitīgās dinamiskās izmaiņas, ko piedzīvo sabiedrība, risinājums izskatās tālredzīgs. Paralēli augstskola iegūs arī noliktavas telpas kādreizējā "šķūņa" vietā. Un šoreiz pasākums beigsies ar reālu rezultātu - pašlaik tiek uzsākti būvdarbi.