'Baltijas pērle': Almadovars met izaicinājumu filmā 'Āda, kurā es dzīvoju'

Vienīgais filmas seanss notiks 18. septembrī Rīgas Kongresu namā.

Virtuozā filma neatkāpjas no psiholoģiskā neo-noir kanoniem. Tajā spēcīgi jaušami psihodēliskie taustekļi kā atsauce uz Frici Langu un agrīno Hičkoku. Almodovars ar Žana Pola Gotjē palīdzību ir dizaina elegances un kostīmu izsmalcinātības ziņā pārspējis savus līdzšinējos darbus.

Piešķirdams izteiksmīgu lomu Antonio Banderasam, režisors atradis jaunu šķautni iemīļotajā transseksualitātes tēmā un sakausējis to ar plastikas ķirurģijas brīnumiem. Atliek vien pieminēt, ka notikumu centrā ir maniakāls ķirurgs, kas pārņemts ar uzmācīgu ideju veiklu īstenošanu. Enerģiskais sižets uztur spriedzi līdz pēdējam kadram. Tas ietver erotikas elementus, kuri atzīstami par visai slimīgiem, spējīgiem izraisīt noraidošu reakciju, un vairākas netīkamas ķirurģiskās iejaukšanās ainas.

Šobrīd Almodovars, protams, jau vairs nav tāds nebēdnis, kā senāk, bet „Āda, kurā es dzīvoju" apliecina, ka viņā vēl joprojām mīt daudz huligāniskas kinematogrāfiskās pārgalvības. Nežēlība filmā iegūst drīzāk filozofisku, ne psiholoģisku veidolu, bet šī mūsdienīgas ironijas un futuroloģisku redzējumu caurstrāvotā stāsta finālā ikviens no varoņiem saņem sodu par saviem grēkiem, tomēr pēc būtības tieši to, ko katrs vēlējies. Kinodarbs padevies seksuāls, atklāts, provokatīvs, ar viltīgi savērptu sižetu, spāniskām kaislībām, apburošu mūziku un izcilu aktierspēli.