Latvijas Nacionālās operas kora atklātā vēstule Latvijas Republikas kultūras ministrei Žanetai Jaunzemei-Grendei, Latvijas Nacionālās operas direktoram Andrejam Žagaram, LNO klausītājiem un skatītājiem, atbalstītājiem un politiķiem, kura piektdien tika iesniegta arī Kultūras ministrijā un Ministru kabinetā.
No vēstures piemēra viena lieta ir vairāk nekā skaidra - lai pastāvētu kultūras dzīve, svarīga ir turpinātība un pārmantojamība. Ar dziļu cieņu es raugos uz saviem priekšgājējiem Kultūras ministra amatā, kas cauri dažādiem laikiem un politiskām maiņām ir spējuši nodrošināt, lai turpinātos patiešām svarīgais.
14. septembrī Latvijas Radošo savienību padomes un valsts nozīmes kultūras institūciju vadītāju biedrības "Laiks Kultūrai" rīkotajās kultūras ministru kandidātu debatēs izskanēja visu 11. Saeimā ievēlēto partiju pārstāvju izpratne par kultūru kā konkurētspējīgas, eiropeiskas, demokrātiskas valsts pamatu un kritisko situāciju, kādā atrodas Latvijas radošā sabiedrības daļa, valsts kultūras institūcijas un NVO.
Šādas pārdomas netaptu, ja es pati, reiz būdama aizrautīga tautas deju dejotāja un mīlētāja, neiepazītu laikmetīgo deju un pēc tam nebūtu redzējusi tos veiksmīgos gadījumus, kur tradīcija sarunājas ar jauno (piemēram, TDA "Katvari" iniciētais projekts "No zobena saule lec"). Iemesls palūkoties uz to, kā un vai dejā sarunājas jaunais un pus-jaunais (mazliet vairāk nekā 60 gadu, kas ir skatuviskās dejas vecums, arī nav nemaz tik ilgs laiks) bija Rīgas dejotāju svētki Ķīpsalā, kas norisinājās Rīgas svētku ietvaros 2011. gada 19. augustā.
Latvijas Nacionālās operas Simfoniskā orķestra mākslinieku Neatkarīgā arodbiedrība (LNO SOMNA) rūpīgi seko līdzi Latvijas Nacionālās operas (LNO) direktora Andreja Žagara uzsāktajai diskusijai ar Kultūras ministriju par nepieciešamību nākamgad palielināt valsts dotāciju operai. Tomēr, pēc LNO SOMNA domām, A.Žagaram un pārējai operas vadībai būtu jāatbild par līdz šim piešķirto valsts dotāciju izlietošanas lietderību.
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas neizpratni izraisa masu medijos 2011.gada 3.augustā publicētā informācija par Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas neizdarību sakarā ar atklātajām arheoloģiskajām liecībām Jēkabpilī, Rīgas ielas rekonstrukcijas darbu laikā.
Ar interesi izlasīju Čehijas vēstnieka Dr.Tomāša Pštrosa rakstu "Dienas" 11.jūnija numurā "Etnisko strīdu vietā jāliek kopīgi mērķi. Striktais latviešu nacionālisms tikai pastiprinās pašu nestabilitātes sajūtu". Rakstā jūtama patiesa ieinteresētība Latvijas valsts attīstībā un vēlme redzēt Latvijā saliedētu sabiedrību.
Jāpiekrīt R. Ceplim, kurš M. Perveņeckas jaunās grāmatas anotācijā raksta, ka šis ir "oriģinālākais latviešu romāns, kādu nācies lasīt". Jau no brīža, kad tam pieķēros, man bez mitas gribējās kādam pastāstīt, cik pārsteidzoša, kolosāla un ģeniāla ir šī grāmata. Ātri vien sapratu, ka šādas sarunas var ievirzīties ne pārāk patīkamā gultnē. Piemēram, cilvēkiem ir raksturīgi uzreiz jautāt kaut ko no sērijas: "Ak tā, ģeniāls tu saki, un kā tad saucas?" Un tad es (sirdij sažņaudzoties): "Ē.. "Gaetāno Krematoss" saucas.. tāds jocīgs nosaukums, vai ne, hehe..." "Gaetāno Krematoss" – izcilākais mūsdienu latviešu romāns? Tas izklausās apmēram tikpat neiespējami kā Mis Latvija vārdā Gvonoreja Upīte. Tālāk jau saruna, protams, risinās vairs ne par romānu-mesiju, latviešu "Solāris" (R. Cepļa salīdzinājums), mūslaiku pasaules izjūtas kvintesences izteicēju vai saviļņojošu pietuvināšanos vārdā nenosaucamajam, kas atrodams mākslas un zinātnes, apziņas un visuma krustpunktā, bet par to, ka diezgan traka tā Perveņecka, ekscentriķe, ko vecmāmiņai, zināms, neuzdāvināsi.
2011. gada 28. maija vakars, kad Latvijas Republikas Valsts prezidents Valdis Zatlers uzrunā tautai pauda savās prezidenta pilnvarās paredzēto iespēju aicināt atlaist Saeimu, ir Latvijas jaunāko laiku vēsturē nozīmīgs brīdis. Brīdis, kas dod iespēju ne tikai Saeimas deputātiem pārdomāt savas rīcības iemeslus, nostājoties apšaubāmas reputācijas ietekmīgu personu izveidota valsts pārvaldes mehānisma pusē un apliecinot likumdevēja varas necieņu pret tiesu varas lēmumiem, bet arī ikvienam Latvijas pilsonim beidzot saprast dubultās morāles principus, pēc kādiem lielā mērā neskaitāmos gadījumos dzīvojusi atjaunotās Latvijas valsts sabiedrība, jo Saeima, protams, esam mēs paši.