Lai tiem, kuri nekad uz bibliotēku neatnāks, ir sajūta, ka tas ir kaut kas labs! Saruna ar Andri Vilku  (3)

Vai prātā jau esat izmēģinājis runu, kas būs jāsaka 2012. gada 18. novembrī, atklājot Latvijas Nacionālās bibliotēkas jauno ēku? Kas tur tiktu teikts, ja tā būtu jāsaka jau pašlaik?

Es mazlietiņ tikai par to esmu domājis, drīzāk esmu prātojis, ka par to ir jāsāk domāt. Ļoti skaidras un reljefas idejas vēl nav nobriedušas, bet droši vien, ka tam ir jāsāk tuvoties. Viens, ko es noteikti gribētu pateikt - šo daudzo gadu laikā ārkārtīgi daudz cilvēku ir pieslēgušies LNB programmai un ļoti palīdzējuši. Laikam ejot, viņi dažkārt ir drusku pagājuši malā un piemirsušies, bet es noteikti gribētu, lai katrs, kurš ir kaut ko darījis šajā sakarā, tajā dienā sajustos tā, ka viņu atceras - tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi.

Piedalījās ļoti daudzi no tiem, kuri strādā un strādāja Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Ir arī ļoti daudz cilvēku, kuri ir pulcējušies bibliotēkas atbalsta biedrībā, politiķi, kultūras cilvēki, celtnieki, mediju cilvēki - tie ir tūkstoši.

Uz jauno ēku kopumā būs jāpārved apmēram četri miljoni dažādu vienību. Iepriekš presē norādīts, ka arī iedzīvotāji varēs piedalīties šajā procesā. Kā plānots iesaistīt iedzīvotājus vērienīgajā pārvākšanās pasākumā?

Vairāk nekā pirms gada mums bija skarbs brīdis, kad iebruka grīda Nacionālās bibliotēkas pagrabā. Dažs labs gan iedomājās, ka tas ir tāds PR triks, bet, protams, tā tas nebija. Toreiz mēs redzējām, cik milzīga bija sabiedrības atsaucība brīdī, kad mēs aicinājām talkā uz grāmatu ķēdi. Tas bija patiešām ļoti aizkustinoši - tad sapratām, ka draugu mums patiešām ir ļoti daudz, arī tādu, kurus mēs nekad agrāk nebijām ne redzējuši, ne pazinuši. Toreiz arī radās doma par sabiedrības iesaistīšanu, jo cilvēki teica - brīdī, kad vajadzēs pārvākties, sauciet mūs atkal.

Viena būtiska lieta ir fiziskā darba puse - nešana, pārvietošana, bet vēl svarīgāk ir līdzdalība un sajūta, ka tu piedalies. Es atceros vienu gadījumu, ko man pastāstīja igauņu kolēģi par laiku, kad viņi cēla Nacionālo bibliotēku 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad notika pāreja no rubļiem uz pagaidu naudiņām. Viņiem bija tāds posms, kad, lai turpinātu projektu, zemē bija jāierok ļoti garš kabelis. Pats kabelis bija nopirkts, bet nebija naudas, par ko to ierakt zemē. Sanāca no Tallinas cilvēki ar lāpstām, izraka tranšeju un ielika kabeli! Projekts varēja turpināties. Tie cilvēki arī šodien vēl jūt, ka ir piedalījušies bibliotēkas tapšanā. Tādēļ es domāju, ka cilvēku iesaistīšanās LNB pārvākšanās procesā būtu ļoti laba lieta - cilvēkiem būtu sajūta, ka viņi tur savu roku ir pielikuši.

Kā, jūsuprāt, mainīsies Latvijas grāmatmīļa dzīve pēc Gaismas pils atklāšanas? Vai jaunajā ēkā viss būs vienkopus, pēc kā bija ierasts doties uz piecām LNB ēkām, ar ko atšķirsies uzturēšanās tur no uzturēšanās līdzšinējās telpās?

Mūsdienās lasīšana kā process ir ļoti mainījusies. Arvien skaidrāk ir redzams, vai mēs lasām, tādēļ, ka mums ir jālasa vai mēs lasām tādēļ, ka mums gribas atpūsties, izklaidēties vai gūt sev kādu spēku ar zināšanām, kādu garīgo veidu. Tāpat divas puses ir arī tam, kā mēs lasām - iespiestus tekstus vai tekstus elektroniskajā vidē. Arvien vairāk ienāk arī audiovizuālā pasaule, piemēram, "Youtube", kur var atrast ne vien jokus, bet arī ļoti daudz interesantu lekciju. Es ļoti bieži tur noskatos kāda sava kolēģa profesionālu lekciju vai referātu, kuru viņš ir norunājis kādā konferencē, kur es neesmu varējis būt klāt. Turklāt ir reizes, kad citādi līdzīgu informāciju nemaz nevar gūt, jo tā nav nodrukāta elektroniskā tekstā. Līdz ar to saturā arvien vairāk sanāk kopā teksts un skaņa, tādēļ tas, ko piedāvās fiziskā Nacionālās bibliotēkas telpa vairs nebūs tā saucamā klusi čabošā lasītava, kur cilvēki sēdēs un lasīs grāmatiņas un laikrakstus. Tā būs tikai viena daļa no tā kā cilvēks lasīs, iegūs zināšanas. Bet to cilvēks var darīt arī mājās, neejot uz bibliotēku, tādēļ šobrīd piedāvājumam ir jābūt stipri atšķirīgam.

Kas ir iemesli, kuru dēļ cilvēki vēl aizvien dodas uz bibliotēkām?

Tur ir vide, kas ļauj pārslēgties, koncentrēties uz kādu jomu, kas cilvēkam ir svarīga - tās var būt mācības, tas var būt darbs vai arī vienkārša sevis bagātināšana. Šīs lietas ne vienmēr var izdarīt mājās, darba vai mācību vietā. Ir tāds jēdziens kā trešā vieta - tāda varētu būt arī jaunā bibliotēka. Tur jābūt tādam piedāvājumam, ar kura palīdzību cilvēks var norobežoties no ikdienas apkārtnes.

Zināmu krīzi sāk piedzīvot arī jēdziens "strādāt mājās". Strādāt mājās faktiski ir diezgan amorāli. Darbam mājās redzam arī daudzas sliktās puses - cilvēki nonāk totālā izolācijā, viņiem kļūst grūtāk sevi mobilizēt. Tad arī ģimene - ja cilvēks strādā mājās, citi ģimenes locekļi ir spiesti skatīties kā cilvēks strādā mājās, manuprāt, tā nevar iegūt nekādu harmoniju. Tāpēc mēs domājam, ka bibliotēkai vajadzētu būt videi, kur atnākt padarīt to, ko droši vien nevajadzētu darīt mājās un darbā, tāpat tur būs iespēja satikties ar bibliotekāru, kuram, manuprāt, ir izšķiroši svarīga loma.

Bibliotekāri arī sapratīs un sajutīs, ka viņi var būt tie ceļveži, ka viņi labāk nekā "Google" un "Wikipedia" spēj cilvēkus ievest uz katra konkrētā apmeklētāja balstītām zināšanām meklējumā, var izveidoties svarīgas attiecības tieši starp lasītāju un bibliotekāru. Arī šobrīd pie mums strādā tādi bibliotekāri, kuri ir autoritātes un pie viņiem cilvēki nāk, jo zina, ka viņiem nav jātērē laiks rakājoties pa interneta katalogu. Bibliotekāram vajadzētu būt palīgam.

Kas tieši mainīsies tehnoloģiskajā ziņā, attālinātajos pakalpojumos?

Mēs jau tagad pie tā strādājam. Mums jau tagad attālo lietotāju ir krietni vairāk nekā reālo. Tomēr arī reālie lietotāji ir attālināti lietotāji, jo arī šobrīd lietotājs var mājās apskatīt, kādas grāmatas ir, tās var pasūtīt un grāmata jau gaidīs cilvēku, nevis cilvēks gaidīs, kamēr atnesīs grāmatu. Tāpat var pasūtīt arī elektroniskus rakstus, ko lietotājam nosūta pa elektronisko pastu.

Mēs šobrīd ļoti lielus līdzekļus un cilvēkresursus ieguldām digitālās bibliotēkas veidošanā. Tajā ziņā ir ļoti svarīgi, lai nacionālā informācija, kas ir bijusi analogā formā, būtu pieejama ne tikai tiem, kuri var fiziski atnākt, bet arī tiem, kuri nevar. Tas ir liels ieguvums tiem, kuri daudzu iemeslu dēļ netiek uz bibliotēku - par šādiem cilvēkiem tiešām daudz tiek domāts.

Vēl pirms trīs, četriem gadiem mēs domājām, ka būs vajadzīgi daudzi stacionārie datori, kas būtu īpaši aprīkoti. Šobrīd redzams, ka viss strauji mainās, mēs esam šo koncepciju mainījuši - stacionāro datoru daudzums būs minimāls, toties cilvēki pie mums varēs dabūt arī planšetdatorus, jo mēs arī pamazām palielinām mūsu elektronisko grāmatu kolekciju. Ar tām ir līdzīgi kā ar elektroniskajām datu bāzēm un žurnāliem - ja Nacionālā bibliotēka būs nopirkusi licenci, mēs saviem lasītājiem varēsim dot to uz vietas bibliotēkā skatīties tāpat kā tas ir ar vienkāršu grāmatu, ko iespējams bibliotēkā lasīt. Mēs nopērkam grāmatu un lasītājam dodam - lūdzu, lasiet.

Kāds jaunajā ēkā būs rīdzinieku un kāds - citu reģionu iedzīvotāju īpatsvars?

Mēs, protams, to esam pētījuši. Grūti ir precīzi to izsvērt, jo formālās dzīvesvietas ne vienmēr atbilst reālajai situācijai, bet pēdējoreiz, kad mēs veicām izpēti, tad 70 % bija rīdzinieki, bet 30 % nebija rīdzinieki. Liela daļa no tiem 30 % ir tādi, kuri dzīvo LNB jaunajai ēkai diezgan tuvu - vilciena braukšanas radiusā  -  Tukumā, Jelgavā, Siguldā, Ogrē un citur, bet ir arī tādi, kuri skaitās, ka dzīvo citur, bet patiesībā dzīvo Rīgā.

Uz LNB regulāri brauc arī tie, kuri saistīti ar Latvijas Lauksaimniecības Universitāti. Ir arī citas lielas grupas, kas noteikti nav saistītas ar Rīgu un ir arī daudz skolotāju, novadpētnieku, kuri atrod laiku un līdzekļus lai atbrauktu uz LNB no Bauskas vai Pāvilostas. Piemēram, novadpētnieki padziļināti meklē informāciju un ir ļoti ieinteresēti.

LNB projekts sākts laikā, kad komunikācijas bija citādas nekā tās ir pašlaik. Vai ir nācies pārplānot kādus komunikāciju risinājumus? Vai būvējot Gaismas pili ir domāts arī par taupīgumu, ēkas ekoloģiskumu un to, kā nodrošināt modernus sakarus?

Inženiertehniskā sadaļa pēdējoreiz fundamentāli tika koriģēta ap 2006. gadu, kad notika projekta tehniskās sadaļas izstrāde. Tad jau tika nolemts par ēkas vadības sistēmas jeb BMS - Building Managements System izveidi, kas sevī ietver iespēju kontrolēt un regulēt visa veida enerģijas patēriņus un ieprogrammēt dažādus režīmus.

Papildus klāt ir nākušas saules bateriju sistēmas, par kurām tika pieņemts lēmums, ka tās tomēr būs. Sākotnēji tās nebija plānots uzstādīt, jo šīs tehnoloģijas tolaik bija atkarīgas tikai no saules, taču tagad tām pietiek ar gaismu. Brīdī, kad bija redzams, ka mūsu apstākļos ir ieguvumi no gaismas baterijām, tika pieņemts lēmums tādas uzstādīt. Jau šobrīd ir zināms, kur tās atradīsies un ir vajadzīgi zināmi projektēšanas darbi jumta konstrukcijā. Ir ieplānotas arī bezvadu tehnoloģijas. Gaismas pilī būs vairāki tīkli - iekšējais tīkls, kas nodrošina datu aizsardzību un saglabāšanu, bet būs arī bezvadu tehnoloģijas.

Vai LNB apmeklētāju skaits kāpj vai krītas pēdējos gados?

Statistika ir drusku arī viltīga lieta. Es kādreiz brīnījos, kādēļ mani kolēģi Rietumvalsīs uz mani skatās kā uz jocīgu, kad es prasu par statistikas lietām. Šo gadu laikā esmu sapratis, ko tas īsti nozīmē, tādēļ es mēģināšu atbildēt gan par statistiku, gan par būtību.

Runājot par skaitļiem, ir tendence, ka samazinājies ir pastāvīgo apmeklētāju skaits, samazinājies ir arī izsniegumu skaits. Jā, tāda tendence ir, taču tā ir saistīta ar to, ka mēs krīzes apstākļos esam pārgājuši no 72 stundu darba laika nedēļā uz 40 stundu darba laiku. Gandrīz par 40% ir samazinājies lasītavu darbalaiks, tomēr tas nenozīmē, ka par 40% ir samazinājusies statistika. Vēl viens iemesls ir saistīts ar to, ka aizvien vairāk informācijas var iegūt elektroniski, tostarp no mums pašiem, jo mums ir jau vairāk nekā 200 000 reģistrēto elektronisko lasītāju, kas Latvijai ir diezgan daudz. Mēs esam apmierināti ar to, ka kopumā mūsu lasītāju skaits nepārtraukti aug, īpaši tas attiecas uz tiem, kuri LNB izmanto attālināto pakalpojumu jomā.

Droši vien svarīgāks par statistiku ir jautājums par pakalpojumu kvalitāti. To, lai cilvēks, kurš atnāk uz bibliotēku, ir apmierināts ar to, ko viņš saņem. Un ne velti pirms dažiem gadiem tika apstiprināts īpašs Nacionālo bibliotēku standarts, kurā ir noteikti daudzi kvalitātes jautājumi. Ja cilvēks atnāk un viņam iedod 10 grāmatas, bet viņš tās atdod atpakaļ pēc pusstundas un viņš tās nav izlasījis un neko ieguvis, nav apmierināts, tad tas neliecina ne par ko labu, bet statistiski viņam ir iedotas 10 grāmatas. Līdz ar to mums ir tāda vienošanās, ka labāk mēs iedodam vienu pareizo grāmatu nevis 10 nepareizās.

Savulaik intervijā "Rīgas Laikam" paudāt bažas, ka uzaugusi "google paaudze", kas neprot meklēt informāciju, vai, domājot par to, nesanāk, ka "Gaismas pils" ir pērles cūkām?

Es par šo tēmu daudz turpinu arī tagad domāt. Runājot par "google paaudzes" problēmu - meklējumi internetā ir ērti seklai meklēšanai. Ļoti viegli ir pārlekt un skriet tālāk, neiedziļināties, neielasīties, nedomāt daudz. Grūtības ir tajā, lai to visu kvalitatīvi varētu izmantot, ir jāzina noteiktas lietas, noteikti jēdzieni, jāzina, ko īsti meklēt. Ja mēs nezinām attiecīgo terminu, vārdu, ja mēs neesam sistemātiski ieguvuši par to zināšanas, ir ļoti grūti meklēt. Visgrūtāk tas ir izglītības sākumposmā. Lielu uzmanību mēs pievērsīsim arī lasītāju apmācībai. Mēs mācīsim lasītājus strādāt ar informāciju, jo informācijas pratības nesakrīt ar datorprasmēm. Datorprasmes cilvēkiem ir ļoti labas, bet tas vēl automātiski nepalīdz nonākt pie zināšanām. Tieši tas ir lauciņš, kurā paredzam strādāt. Apmācības iespējas mēs mēģinām izmantot, bet informācijas pratības jomā mēs lietosim speciālu apmācību.

Tāpat nepieciešams vairāk domāt arī par tā saucamo kontekstu - šobrīd tehnoloģijas mums ļaut digitalizēt kādu materiālu, mēs viņam pievienojam metadatus un cilvēks lasa tekstu, kur pieminētas kādas personas vai notikumi, bet viņš jau tik un tā nesaprot, kas tas ir. Tādēļ kādam ir jādomā par to, kā šo tekstu papildināt ar komentāriem - kā agrāk teica, marginālijām vai piezīmēm. Reizēm, ja nav skaidrojuma, arī nešķiet, ka teksts ir svarīgs. Un tādā veidā pērle var kļūt saprotama - tad ir cerības, ka cilvēks sāks interesēties. Jo mēs vairāk saprotam, jo vairāk gribam kaut ko zināt.

Vai kontekstā ar "Gaismas pili" kaut kas mainās arī studentu programmās un esošo bibliotekāru apmācībā?

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē ir Informācijas vadības programma, kurā ir arī drusku vairāk par arhīvu lietām, bet kodols ir bibliotēkzinātne, kur ir gan bakalaura programma, ir neklātienes programma. Es arī pats mācu tur - man ir četri kursi. Mums ir arī maģistru programma. Ir arī tādi, kuri tieši pēdējā laikā, kad sāka būvēt bibliotēku un izveidojās "Gaismas tīkls" ieinteresējās, vēlēšanās studēt šajā nodaļā ir mazliet pieaugusi. Tas, protams, nav nekas populārāks par psiholoģiju vai juridiskajām zinātnēm. No otras puses - šī izglītība ir pietiekami laba, lai cilvēki, kuri to pabeidz, būtu kvalificēti strādāt ne vien bibliotēkās, bet arī citās jomās, kur vajadzīgs darbs ar informāciju, informācijas apstrādāšana, veidošana.

Vai gatavojat arī topošos "Gaismas pils" darbiniekus?

Pirms krīzes mums bija fantastisks sapnis - bijām iedomājušies, ka varētu vienu bakalaura kursu sagatavot tieši jaunajai bibliotēkai un vienu maģistra kursu sagatavot esošajiem bibliotēkas darbiniekiem, kuri ir bakalauri, bet nav maģistri, bet tas tomēr ir sapnis, ko mums neizdevās sasniegt.

Protams, mazliet ir bēdīga noskaņa, jo tajā laikā, diezgan daudz šo bakalauru nāca strādāt uz LNB, bet tad nācās samazināt lielu skaitu darbinieku, pāriet uz 40 stundu darbalaiku nedēļā - tā ir sāpīga lieta, kā mēs varēsim attīstīt un atjaunot personāla kapacitāti un kvalitāti, kāda būtu nepieciešama. Mana pozīcija ir tāda, ka vajadzētu domāt par tiem cilvēkiem, kuri strādās bibliotēkā vēl 10, 20 gadus uz priekšu. Krīze ir radījusi trīs grūtas lietas - daudz sarežģītāk ir attīstīt saturu, attīstīt personāla kapacitāti, turklāt vajadzīgi būs arī jaunu veidu speciālisti, kā arī stabilas informācijas sistēmas, kas ļauj ilgstoši saglabāt piekļuvi digitālajai bibliotēkai.

1998. gadā "Rīgas Laikā" citējāt Brodski, ka vislabāk būtu valdību iecelt pēc izlasīto grāmatu skaita. Vai piedzīvotie 20 kapitālisma un demokrātijas gadi joprojām vedina uz šādu ideālu?

Es šajā sakarā varētu teikt, ka vispopulārākais politiķu teiciens, runājot par bibliotēku ir: "Tad, kad es studēju, tad gan es nācu uz Nacionālo bibliotēku". (Smejas.)

Cik ilgu laiku mums būs jaunākā bibliotēka pasaulē?

Eiropā no Nacionālajām bibliotēkām tuvākajā laikā pilnīga jauna bibliotēka noteikti neparādīsies, jo čehiem bija iecere celt jaunu bibliotēku, bet viņi atgriezās pie tā, ka viņi savā vecajā klosterī, pie Kārļa tilta, turpinās attīstīties caur rekonstrukcijām un dažādām izbūvēm, kas arī ir ļoti skaisti. Intensitāte pārcēlusies uz citiem kontinentiem. Es zinu, ka šobrīd Nacionālo bibliotēku ceļ Uzbekijā. Turklāt viņi, iespējams, bibliotēku pabeigs pat ātrāk nekā mēs. Nacionālo bibliotēku ceļ arī Mongolijā. Pieņemu, ka Eiropā varētu parādīties viena otra pilsētas bibliotēka. Iespējams, ka šobrīd, krīzes laikā, sākt jebkuras bibliotēkas celtniecību, ir pārāk liels izaicinājums.

Mēs ļoti daudz mēģinājām iepazīties ar citām bibliotēkām, kas tika citur celtas. Cik nu varējām, mācījāmies no kļūdām. Mums bija veiksmīgs stāsts saistībā ar Vācijas Nacionālo bibliotēku Frankfurtē, kur kolēģi bija ļoti laipni un vairākas reizes izrādīja šo bibliotēku, norādīja uz pieļautajām kļūdām. Arī Dānijas Nacionālā bibliotēka ir visu izrādījuši. Esam bijuši arī Stokholmā un arī Igaunijā - igauņi vienmēr pilnīgi nesavtīgi ir centušies dot mums padomus. Esam mācījušies no Francijas bibliotēkas kļūdām.

Parasti par "Gaismas pili" runā sarežģītos teikumos. Lūdzu, pastāstiet vienkārši - kam paredzēta jaunā Nacionālās bibliotēkas ēka?

Mums ir bijušas daudzas prāta vētras, kurās nonācām pie kopīga viedokļa, kurš varbūt izklausās pilnīgi abstrakti - mēs gribam, lai šī bibliotēka ir pilnīgi visiem. Mēs to, protams, varam sadalīt dažādos segmentos. Ir svarīgi, lai no bibliotēkas labumu sajustu pēc iespējas vairāk cilvēku. Lai ir arī tādi cilvēki, kuri varbūt nekad uz bibliotēku neatnāks, bet lai viņiem ir sajūta, ka tas ir kaut kas labs, ka tur ir kādas vērtības un, ka ir cilvēki, kuriem tas ir vajadzīgs. Manuprāt, tas ir tas būtiskākais - lai jaunā bibliotēkas ēka būtu visiem.