Šobrīd stāstu stāstīšanas tradīcija Latvijā atkal piedzīvo pacēlumu. Tieši drēgnais un tumšais rudens ir labākais stāstu stāstīšanas laiks, tāpēc stāstnieki un klausītāji no visas Latvijas un citām valstīm drīz pulcēsies 1. Zemgales stāstnieku festivālā "Gāž podus Rundālē".
Mēle ap kaklu
Tā dēvētais "Storytelling" ir populāra kustība daudzviet pasaulē, īpaši ASV. Latvijā cilvēki stāstījuši stāstus visos laikos, taču lielākoties ģimenēs. Taču tagad tam vairs nav nepieciešama pulcēšanās skalu gaismā vai piederība kādai folkloras kopai.
Ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas atbalstu Latvijā jau vairākus gadus tiek īstenots projekts "Stāstu bibliotēkas" un stāstu stāstīšanas tradīcija ieņem jaunu formu. Tas nozīmē, ka 18 publiskās bibliotēkas visā Latvijā kļuvušas par vietu, kur regulāri pulcējas vārda meistari - stāstu stāstītāji un ausukārie klausītāji. Kļūt par stāstnieku šādā pasākumā var jebkurš, ja vien ir drosme un labs stāstāmais. Arvien vairāk cilvēku Latvijā izkopuši iemaņas šajā žanrā tik labi, ka tiesīgi dēvēties par profesionāliem stāstu stāstniekiem. Daļa no viņiem meklējama folkloristu aprindās, taču līdz ar "Stāstu bibliotēku" darbošanos, par stāstniekiem kļūst arī bibliotekāri un vienkāršie ierindas bibliotēkas apmeklētāji.
Tumšais rudens Latvijā tradicionāli ir laiks, kad cilvēki pulcējās vienkopus, lai pabūtu kopā un dalītos piedzīvotajā. "Ticējums vēsta, ka stāstus vairāk stāsta rudenī un tad līdz Ziemassvētkiem. Ja stāstīšanu turpina ilgāk, tad tam mēle izaug tik gara, ka apvijas ap kaklu," brīdina Māra Mellēna. Pasakas, makšķernieku, mednieku, dakteru, mīlas stāsti, joki, pieredzes un vēsturiskie stāsti - žanriem stāstu stāstīšanā nav tik liela nozīme. Galvenais ir kas cits - "Cilvēki grib izstāstīt, kā viņi jūtas, kas viņi ir sev un kas citiem. Mūsdienu kultūra ir ļoti vizuāla un fragmentāra. Stāsti ir iespēja sakārtot šo pasauli, jo stāstam ir ievads, iztirzājums, nobeigums, un cilvēkiem patīk, ja lietas ir sakārtotas, " uzsver Mellēna.
"Sākumā stāstīšanas tradīcija vairāk saistījās ar bērniem - joprojām pastāv mazo stāstnieku konkurss "Teci, teci, valodiņa". Tagad nāk otrais vilnis - beidzot ir atvērušies pieaugušie, vairs nekautrējas un mums veidojas pamatīgs dokumentēts stāstu krājums. Līdz šim stāstu stāstīšanas tradīcija bija spēcīga Kurzemē un Latgalē, tagad aktivizējusies Zemgale," portālam "Delfi" stāsta Pārventas bibliotēkas vadītāja Igeta Gredzena. Pārventas bibliotēka izveidojusies par svarīgu pilsētas labā krasta kultūras centru, kur vietējie regulāri pulcējas arī uz "Pārventas atmiņu stāstu" vakariem. Tajos cilvēki dalās lielākoties ar vēsturiskajiem un dzīves stāstiem par dzīvi Pārventas nomalē - par pirmās brīvvalsts laiku, starp karu posmu.
Tehnoloģijām nenogalināt stāstu
Stāstu bibliotēku projekts izveidots, lai veicinātu nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu un veicinātu stāstīšanas tradīcijas un prasmes, saliedētu cilvēkus un vietējo kopienu. "Ir gadījies, ka sanāk tik daudz ļaužu, ka pēdējā virsma, uz kuras apsēsties, ir aizņemta! Visvairāk cilvēku sanāca klausīties koka leļļu meistara stāstus," stāsta Pilsrundāles bibliotēkas vadītāja Aelita Ramane. "Faktiski tas ir nopietns virziens, kurā darboties nākotnē - šie stāsti ienes lielu daudzumu novadpētniecības materiāla. Šādi arī bibliotekārs iegūst vietējo iedzīvotāju uzticību, jo bieži tie visi ir ļoti personiski stāsti un ar stāstnieku atļauju, iespējams, nākotnē tiks apkopoti un kādā veidā izdoti," spriež Ramane.
"Stāstniecība bibliotēkās šodien ir ļoti svarīga - cilvēki nāk uz bibliotēku pēc stāstiem, bet ir svarīgi parādīt, ka viņos pašos ir ārkārtīgi daudz stāstu - pieredzes stāstu, stāstu par konkrēto dzīvesvietu. Tas ir nozīmīgi kopienai, kas tur dzīvo. Tāpēc, lai kādas tehnoloģijas nāktu, tām nenogalināt stāstu," spriež Mellēna. Īpaši klausītāji iecienījuši pieredzes stāstus no eksistenciālām situācijām - par dzimšanu, miršanu, novecošanu un pieredzes iegūšanu. "To visu var izstāstīt arī kā pasaku. Šobrīd apmācām stāstniekus strādāt ar pasaku - tajās ir valodas vēsture, sava loģiskā un leksiskā struktūra. Ģimenē ne pārāk daudz laika tiek atvēlēts sarunām, bet stāsti māca izteikties īsi, konkrēti, spēcīgos tēlos".
Stāstu stāstīšanā notiek līdzīgi kā viesībās - tā ir dabiska cīņa, kura stāsts vinnēs, kurš uzņemsies iniciatīvu, un kurš stāsts provocēs nākošo. Smalki just auditorijas noskaņojumu un izjusti izstāstīt sakāmo - tā ir liela māksla. Mellēna stāsta - bibliotekāru vidē stāstītājas ir sievietes, bet valstī kopumā - vairāk tomēr vīrieši. Gadoties, ka ārēji mazs un pelēks vīrietis, kas, šķiet, pat nevar pārspļaut pār lūpu, ticis pie stāstīšanas, pārvēršas līdz nepazīšanai. "Jebkurš cilvēks, kurš būs apguvis stāstu stāstīšanas pieredzi, ir ieguvējs. Jebkurš, kurš var pastāstīt, kas viņš ir, ko vēlas, būs pievilcīgāks darba devējiem darba tirgū. Arī te ir ieguvums sabiedrībai, kas tā jau savās mājās vai darbā pārāk maz savā starpā sarunājas. Cilvēki iznāk no mājas, satiekas bibliotēkā, jo saskarsme ir mūsu pamatvajadzība," piebilst eksperte stāstniecībā.
Podu gāšana un stāsti Rundālē
Pirmo reizi šogad stāstnieku festivāls notiks arī Zemgalē. To rīko UNESCO Latvijas Nacionālā komisija, Pilsrundāles bibliotēka, Rundāles novada dome ar ES mūžizglītības programmas "Grundtvig" atbalstu. "Mūsu pusē tas ir kas jauns, tāpēc cenšamies iespēju robežās atbalstīt bibliotēkas iniciatīvu. Budžets ir tāds, kāds viņš ir, taču mūsu bibliotēkām tomēr liela iemesla raudāt nav. Cik varēsim, centīsimies atbalstīt, palīdzēsim ar fondu piesaisti," stāstniecības ideja iepatikusies arī Rundāles novada Kultūras nodaļas vadītājai Sandrai Kerēvicai.
28. - 30. septembrī Pilsrundālē "Baltajā mājā" pie melnās keramikas cepļa pulcēsies vairāki desmiti stāstnieku no visas Latvijas. Piedalīsies arī stāstnieki no Spānijas, Portugāles, Polijas, Grieķijas un citām valstīm. Pasākumā notiks cepļa atvēršana, kas var ilgt visu dienu, un visas šīs stundas sanākušie varēs dalīties stāstos.
Kā stāstnieces festivālā debitēs arī "Stāstu bibliotēku" projekta bibliotekāres. Aelita pasākumu gaida ar lielu atbildību - "Redzēs, ar ko tas beigsies. Es taču vēl tikai mācos!" Taču ir diezgan droši, ka stāstnieku runa iesāksies ar šajā vidē pieņemto formulu: "Šis ir stāsts, ko man reiz stāstīja, un tagad es jums stāstīšu šo stāstu tā, kā es to dzirdēju.....".