Varbūt pirms dažiem gadiem jautājuma formulējums “cik maksā kvalitāte?” attiecībā uz mākslu tiktu izprasts gluži citādi. Droši vien es rakstītu par to, ka laba māksla atbilstoši “dārgi” maksā, ka, lai rastos izcila māksla, vajadzīgi priekšnoteikumi – izglītības sistēma, plašs, daudzveidīgs kultūras un mākslas fons, kur no viduvējībām un plaša fona varētu veidoties izcilie mākslinieki un izcila māksla.
Bet tagad – lasām avīzes, kur dominē vienveidīga veida “komunikācija” par mākslas jautājumiem: valdība izdomā jaunu reorganizācijas, apvienošanas vai optimizācijas plānu, bet tie, kurus tas skar, metas rakstīt atklāto vēstuli. Jo plāns ir pieņemts bez loģiskā un nu jau arī mūslaikos pierastā konsultāciju procesa, ne ar vienu neapspriežoties. Sajūta kā karā – apmainās ar pavēlēm, paziņojumiem… nevis sarunājas.
Trūkst sarunu un diskusiju, bet arī tēma, par ko mēs “sazināmies”, pamazām mainās. Ekonomiskās krīzes apstākļos Latvijā priekšplānā izvirzās cits jautājums – par ko, kam un kāpēc valsts maksā nodokļu maksātāju naudu. Kā tā tiek tērēta? Vai pietiekami efektīvi? Vai valstij vispār ir jāatbalsta kultūra? Kādu auditoriju, cik plašu, no kādām sociālām grupām mākslas un kultūras pasākumi uzrunā?
Šodien vairs kultūras atbalsts nav pašsaprotams un pats par sevi; šodien nevar runāt par to, cik maksā māksla un tās kvalitāte, bet gan – cik maksā mūsu visu dzīves kvalitāte, ko mēs bagātinām un līdzīgi kā melnzemi uzlabojam ar kultūras palīdzību.
Manuprāt, publiskās diskusijas tēma par to, kā “izaudzināt” izcilus māksliniekus, šajos krīze apstākļos ir jāmaina, jāmodificē. Varbūt pēc kāda laika pie šāda jautājuma formulējuma varētu atgriezties. Šodien drīzāk jājautā – kādu kvalitāti mēs gribam pirkt par kultūrā ieguldīto nodokļu maksātāju naudu? Vai jaunas darbavietas un mākslas cilvēku samaksātos nodokļus valsts budžetā (ekonomiskie argumenti)? Vai uzlabotu dzīves kvalitāti? Vai izglītotu sabiedrību, bērnus, jauniešus? Vai arī mākslā saklausīt refleksijas par dzīvi?
Domāju, ka “māksla mākslas dēļ” vai “kultūra vajadzīga nācijas pastāvēšanai” arguments nebūs pietiekami spēcīgs, lai kultūra saglabātu savas pozīcijas un saņemtu valsts atbalstu iepriekšējā apjomā.
Komunikācijas kultūras pētnieks Sergejs Kruks intervijā portālā “¼ Satori” saka: “Labi, lai mākslinieki ņem naudu no valsts un taisa operu – izklaidi ārzemniekiem, bet tad arī izbeidz diskursu par mākslinieku kā latviešu tautas ētiskuma un garīgo ideālu saglabātāju. Vai arī – lai veic šo savu misiju, bet nestāv pie Kultūrkapitāla fonda ar izstieptu roku.”
Šaubos gan, vai varam krasi atmest valsts atbalstu kultūrai pilnībā un atstāt tikai to mākslu, kas pati var atpelnīt savu izdzīvošanu. Domāju, ka tad nonāksim vidē, kur nebūs ne teātru, ne koncertu, ne latviski sarakstītu un arī tulkotu grāmatu, nez vai arī mums būs pieejams kvalitatīvs ikdienas dizains un ikdienas kultūra, jā, arī reklāmas, fotogrāfijas, ja nebūs mākslas skolu, kurā šie mākslinieki iegūst izglītību.
Pagaidām neviena Eiropas valsts nav atteikusies atbalstīt kultūru un mākslu. Amerikā, kur valda citas tradīcijas un ļoti spēcīga ziedotāju un sponsoru filozofija, arī satraucas, kā māksla izdzīvos ekonomiskās krīzes apstākļos, un pieprasa valstij atbalstīt šo jomu. Jo ierastais veids, kad sabiedrība iesaistās kultūras atbalstīšanā ne caur nodokļiem, bet caur fondiem, sponsorēšanas un brīvprātīga atbalsta pasākumiem, ir apdraudēts.
Kādus argumentus mēs izmantosim, lai tomēr pierādītu mākslas nepieciešamību un pateiktu cenu, cik tad maksā kvalitāte – mūsu dzīves vides, izglītības, brīvā laika pavadīšanas kvalitāte, kas nav iedomājama bez kultūras un mākslas?
Vai kultūra stimulē ekonomiku?
Kultūras ekonomiskā lietderība kā arguments citviet pasaulē tika izmantots jau 20. gs. 80. un 90. gados. Arī Latvijā ir veikts pētījums par kultūras sektora ekonomisko nozīmi Latvijā (“Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija”, pēc Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) pasūtījuma, 2007), apzinot nodarbinātības apjomu un ieņēmumus Latvijas ekonomikā no kultūras un aprēķinot, ka katra kultūrā ieguldītā lata netiešais ieņēmumu efekts ir Ls 1,49.
No ekonomiska rakstura argumentiem jau plašākā, valsts ekonomiskās attīstības un eksporta kontekstā izriet arī radošo industriju izvirzīšana kultūrpolitikas uzmanības centrā. Vācija, Ziemeļvalstis, bet jo īpaši Lielbritānija radošo industriju attīstībā ieguldījusi finansējumu, kas būtu rakstāms ar daudzām nullēm. Lielbritānijas radošo industriju stratēģija “Jauni talanti jaunajai ekonomikai” (Creative Britain: New Talents for a New Economy) iezīmē radošo industriju attīstību un atbalstu visos iespējamos līmeņos. Piemēram, “tikai” 10 miljoni mārciņu tiks ieguldīti, lai radošajās industrijās veicinātu jaunu sadarbības iespēju izpēti un attīstību, rosinot dažādām biznesa nozarēm kopīgi izstrādāt jaunas idejas, produktus, pakalpojumus un procesus.
Pēdējo dažu gadu laikā arī Latvijas kultūrpolitikas prioritāšu sarakstā ir izvirzījies radošo industriju vārds.
Lai arī pēc apgrozījuma apjoma Latvijā priekšgalā izvirzās poligrāfija un izdevējdarbība, kā arī reklāma (2006. gadā atbilstoši 37% un 27% no kopējā radošo industriju apgrozījuma), tomēr Kultūras ministrija (KM) kā prioritāras jomas noteikusi dizainu un audiovizuālos medijus un multimedijus to eksporta potenciāla dēļ.
Vairākas Eiropas valstis (Vācija, Francija) 2009. gada krīzes apstākļos budžetu kultūrai ir palielinājušas, piemēram, Francijas valdība piešķīrusi Kultūras ministrijai papildu 100 miljonus eiro (kopējais budžets ir 2,9 miljardi eiro), kas iekļaujas kopējā valsts ekonomikas atdzīvināšanas plānā. Tātad caur kultūras kvalitāti cerēts kāpināt ekonomikas kvalitāti un attīstību!
Latvijas kino profesionāļi valdībai piedāvā plānu, kā “sildīt ekonomiku ar kino” – veicinot ārvalstu filmu uzņemšanu Latvijā. Nacionālā kino centra direktore Ilze Gailīte-Holmberga raksta par studijas „Hallmark” filmas uzņemšanu Rīgā un Valmierā: “33 filmēšanas dienās Latvijā tika “atstāti” vismaz divi miljoni latu, filmēšanas laukumā tika nodarbināti 150 Latvijas filmu profesionāļi, kā arī masu skatos iesaistīti aptuveni 2000 Latvijas iedzīvotāju. Latvija kā filmas uzņemšanas vieta tika izvēlēta astoņu valstu konkurencē.” (“Diena”, 19.02.2009.)
Savukārt ASV, kur ekonomika tiek glābta, atbalstot visa veida industrijas, kultūra tomēr paliek ārpus valsts atbalsta plāna, masu medijos izraisot plašas diskusijas par mākslas un kultūras ekonomisko pienesumu valstij. Debašu kulminācija bija ASV senatores Diānas Feinšteinas (Dianne Feinstein) izteikums ASV Senātā, ka “jārūpējas, lai nodokļu maksātāju nauda netiktu izšķiesta bezjēdzīgiem un ekonomiku nestimulējošiem projektiem”, kā, piemēram, muzeju, teātru un mākslas centru finansēšanai.
Miljons teātra brīvbiļešu
Mākslas un kultūras izglītojošam aspektam ir daudzi rakursi un aspekti. Šoreiz mani interesē viena no tendencēm, ko pārliecinoši izmanto Lielbritānija un par ko arvien vairāk domā arī citas Rietumeiropas valstis. Proti, izglītības funkcija mākslas un kultūras projektos. Līdz šim Lielbritānijā, lai saņemtu publisko finansējumu organizācijai vai mākslas norisei, parasti bija jāpamato, kādi izglītības pasākumi tiks veikti, to saprotot kā auditorijas attīstīšanas paņēmienu. Jauniešiem un bērniem tika dota iespēja profesionālu mākslinieku vadībā darboties daždažādās meistardarbnīcās, mākslas “piedzīvojumos” un “ekskursijās”, teātra mākslas nodarbībās, izmēģināt mūzikas instrumentus... Protams, pozitīvi tika vērtēts, ja šajā auditorijas attīstīšanas darbā tika iesaistīti bērni un jaunieši no sociāli maznodrošinātā slāņa, nomaļu un ielu bērni, citu tautību jaunieši, ja tika veikts arī sabiedrības integrācijas darbs.
Pēdējos gados kultūras izmantošana audzinošos nolūkos pavērsusies vēl kādā virzienā. Anglijas Mākslas padome publiskojusi rīcības plānu 2008.–2011. gadam “Augstā māksla – visiem” (Great art for everyone). Valdība atbalstījusi plašu programmu, kas paredz profesionālās mākslas notikumus darīt pieejamus bērniem un jauniešiem par brīvu. Viens no praktiskiem piemēriem šī plāna īstenošanā ir “2,5 miljonu mārciņu programma”, kas paredz divu gadu laikā noteiktās nedēļas dienās bērniem un jauniešiem līdz 26 gadu vecumam ļaut teātri apmeklēt par brīvu. Šajā programmā jau ir iesaistījušies 95 teātri visā Anglijā, un kopumā paredzēts izdalīt vienu miljonu brīvbiļešu.
Acīmredzot šajā kultūras uzbrukumā, gan ļaujot līdzdarboties, gan baudīt “augsto mākslu”, valdība un tās padomdevēji saskata mazu cerību stariņu, risinājumu, kā varbūt izbēgt no arvien pieaugošās ksenofobijas, no masu grautiņiem, no jauniešu bariem, kas demolē veikalus un dauza mašīnas. No aritmētiskā progresijā pieaugošās etniskās daudzveidības, kas arvien vairāk nomāc sākotnējos pamatiedzīvotājus Rietumeiropas valstīs. Citi integrācijas paņēmieni izrādījušies neefektīvi.
Vai britiem izdosies šis gājiens, vai kultūra un māksla palīdzēs izaudzināt “kulturālu”, iecietīgu, saprotošu un cilvēcīgu jauno paaudzi, jaunos Lielbritānijas iedzīvotājus?
Kas tikmēr notiek Latvijā? Janvāra grautiņš, augošā sabiedrības neapmierinātība, ikdienas problēmas, bezdarbs un visas citas krīzes raisītās sekas. Jāšaubās, vai arvien pieaugošā ekonomiskā krīze būs pietiekami labvēlīgs fons, lai atbalsts kultūrai un mākslai samazinātos proporcionāli citu nozaru budžetu apcirpšanai, bet – ne vairāk. Droši vien kultūras budžets būs pirmais, ko samazinās arvien skarbāk. Par to mazākā (ne – valsts) mērogā var pārliecināties, apskatoties pašvaldības budžetus 2009. gadam. Rēzeknes budžets kopumā sarūk par 24%, savukārt kultūrai, atpūtai un sportam atvēlētais finansējums ir par 43% mazāks nekā 2008. gadā. Cēsu pilsētas budžets samazināts par 28%, kultūrai, atpūtai un reliģijai – par 40%.
Domāju, ka tas ir ceļš, ko drīz ies arī valsts kopumā. Pagaidām nav dzirdēts, ka valdībā kāds iedomātos vai publiski ieminētos, ka kultūra (izglītību vēl mēdz pieminēt) ir ceļš, kā inteliģenti, kulturāli, bez grautiņiem un visa cilvēciskā degradācijas tikt ārā no krīzes – gan īstermiņā, gan vēl jo vairāk ilgtermiņā.
Izglītības projekti bērniem un jauniešiem pēdējā laikā gan ir kļuvuši par daudzu Latvijas kultūras organizāciju darba sastāvdaļu. Jo īpaši muzeji sasparojušies darbā ar bērniem – gan speciālas programmas, gan lekcijas, gan interaktīvas nodarbības muzejus visur pasaulē, nu arī Latvijā atdzīvina. Arī mūzikas un kino jomā tiek rīkoti pasākumi bērniem. Vai šīs aktivitātes krīzes apstākļos neapsīks tāpēc, ka muzeju pedagogi tiks atlaisti štatu samazināšanas dēļ? Vai nedaudzās privātās un nevalstiskās iniciatīvas bērnu un jauniešu kultūras laukā neiznīks sarežģīto finansiālo apstākļu dēļ? Kā, piemēram, veiksies brīnišķīgajam bērnu kultūras un lasītveicināšanas projektam, ko realizē Inese Zandere un izdevniecība “liels un mazs” un ko sponsorē Swedbank? Vai sponsoru, valsts atbalsta trūkums un paaugstinātais PVN grāmatām (no 5 uz 21%) neiznīcinās šo privāto iniciatīvu tik valstiski nozīmīgā jomā?
Jācer, ka gan kultūras organizāciju vadība, gan KM šo darba jomu uzskatīs par prioritāru. Tiesa, pagaidām ar valsts izpratni kultūrai šajā jomā nav veicies. Piemēram, projekts, kas paredzēja bērniem un skolēniem bezmaksas ieeju valsts muzejos, neguva atbalstu valdības līmenī. Netika rasts papildu finansējums, kas segtu muzeju potenciālos zaudējumus, atceļot ieejas maksu.
Kultūras pārvaldes efektivitāte
Cik maksā kvalitatīva kultūra un māksla – šis jautājums ietver arī valsts, pašvaldību pārvaldes institūciju un kultūras organizāciju darbības efektivitāti. Krīzes apstākļi nu reiz būtu lieliska iespēja pārvērtēt katras struktūras mērķus un veidu, kā šie mērķi tiek sasniegti.
Nedomāju, ka kultūras jomai būtu jāskatās un jānogaida – sak, varbūt neko nereorganizēs un “neoptimizēs”. Pagaidīsim un pacīnīsimies par savu algu. Uzrakstīsim kādu atklāto vēstuli, lai tik visu saglabātu nemainīgu. Domāju, ka, tieši tāpat kā privātā biznesā, arī kultūrā un valsts pārvaldē krīze ir iespēja izvērtēt efektivitāti. Kāda ir organizatoriskā struktūra, cik cilvēki un ar kādām iemaņām šos mērķus vislabāk spēs sasniegt? Atlaist, pārmainīt, “optimizēt” – šie tik ļoti jūtīgie un sarežģītie uzdevumi tieši tagad ir iespējami. Tiklīdz “kara” situācija būs pāri, tā tas nebūs tik viegli izdarāms ne no morāles un ētikas viedokļa (attiecībā pret darbiniekiem), ne no juridiskā viedokļa (darba likumdošana pietiekami aizsargā darbiniekus normālos apstākļos, ja netiek būtiski samazināts darbinieku skaits).
Bet kādas tad ir liecības, kā tiek izmantota šī izdevība uzlabot darbības efektivitāti? Visas valsts pārvaldes reformas pirmais mēģinājums neizdevās. Darbinieku skaits, protams, tiek samazināts gan KM, gan kultūras organizācijās. Tiesa, vairāk dzirdēts par “tukšo” amatu likvidēšanu un darbinieku atlaišanu, kardināli nemainot un nepārskatot organizāciju un pārvaldes institūciju strukturālās pārmaiņas. Turklāt ierastās prakses maiņa nekavējoties raisa publiskus protestus. Viens no šādiem gadījumiem izskanēja arī presē. Cēsu pilsēta nolēma neturpināt maksāt algu četriem pašdarbības kolektīviem. Šķiet, kas tur tik īpašs, skaitliskā izteiksmē tie ir daži tūkstoši latu; turpat ir arī citi pašdarbības kolektīvi, kas tieši tāpat sanāk kultūras nama telpās un bez īpaša pašvaldības atbalsta strādā. Bet vēsturiskās “taisnības” vārdā šim lēmumam sekoja vairākas protesta vēstules. Vispirms atklātā vēstulē protestēja paši koru vadītāji un KM kultūras eksperte Cēsīs. Drīz pēc tam sekoja Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūras vadītāja Jura Karlsona vēstule kultūras ministra vietas izpildītājam Edgaram Zalānam: “Vēlētos atgādināt, ka Latvija ir atzinusi un parakstījusi UNESCO Konvenciju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, kas uzliek par pienākumu nodrošināt Dziesmu un deju svētku procesa nepārtrauktību, attīstot un pilnveidojot amatiermākslas kolektīvu izpausmes.(..) Izveidojusies situācija ir kultūrpolitiska kļūda.”
Citās pilsētās darbinieki solidarizējas un visi ņem bezalgas atvaļinājumu vai arī vienojas samazināt algas, lai kaut kā “pārlaistu” krīzi.
“Dienas” žurnāliste Olga Procevska, izpētot 346 rakstus portālā diena.lv par krīzi un analizējot šī vārda lietošanas nozīmes, konstatējusi, ka 47% gadījumu krīze tiek uztverta kā pārcilvēciska parādība, 17% – kā slimība, bet tikai 12% gadījumu krīze uztverta kā izaicinājums. (“Diena”, 24.02.2009.)
Ko darīt ar valsts atbalstu krīzes apstākļos?
Vairāk nekā iepriekšējos gados un līdzīgi kā 90. gadu pirmajā pusē, kad kultūrai bija daudz niecīgāks finansējums, izvirzīsies jautājums – ko atbalstīt? Tolaik atbalstīja “vēsturiskās” institūcijas – to ēkas (muzejus, teātrus u. c.), jo saturam, tam, kas šīm institūcijām būtu jādara, nepietika naudas un arī kultūrpolitikas līmenī netika izvirzītas šādas uz rezultātu orientētas prasības. Līdz ar to muzeji “glabāja fondus”, bet teātri iestudēja to, kas varēja piepildīt kasi.
Vai mēs atgriezīsimies pie tā arī šodien, lai gan pa šiem gadiem ir noticis kvalitatīvs kultūrpolitisks lēciens prioritāšu, attiecību valsts–kultūras organizācija, kultūras organizācija–tās auditorija virzienā? Vai tomēr tiks pieņemti nepatīkamie un skarbie lēmumi valsts pārvaldi sakārtot un reorganizēt, kādu no organizācijām slēgt, lai atbrīvotie līdzekļi dotu iespēju pilnvērtīgi izdzīvot citām organizācijām? Vai krīze palīdzēs līdz galam sakārtot attiecības starp valsti un kultūras organizācijām, izvirzot skaidri definētus kritērijus, sasniedzamos mērķus un auditoriju, kas galu galā ir pamats, kādēļ valsts sniedz atbalstu kultūras organizācijām un kādēļ tās vispār pastāv?
Tikpat svarīgi tas būs attiecībā uz atbalstu, ko sniedz VKKF: vai ekspertiem un tā vadībai pietiks atbildības un mugurkaula, pieņemt nepopulārus lēmumus, atbalstot mazāk, bet ar lielāku naudas summu, nesadrumstalojot pieejamos līdzekļus daudzos jo daudzos projektos. Tieši tāpat kā KM, finansējot lielās kultūras institūcijas “mazliet” vai daļēji, nevar prasīt rezultātu un kvalitāti, tieši tāpat kvalitāti nevar prasīt arī VKKF, katram projektam piešķirot 10% vai 30% no nepieciešamā atbalsta.
Un vēl. Vai KM pieķersies pie viena no smagākajiem jautājumiem līdzšinējā kultūras praksē – atbalsta nevalstiskām organizācijām, atverot vismaz daļu no budžeta programmām līdzvērtīgai konkurencei? Šobrīd, lai arī KM atbalsta nevalstiskās organizācijas, tomēr šis atbalsts ir pavisam niecīgs, skatoties visas kultūras ainas kontekstā (0,6% no kopējā KM budžeta 2009. gadā). Galu galā tādējādi pavisam vienkārši vismaz dažās jomās varētu sakārtot efektivitātes un kvalitātes jautājumus, konkurences apstākļos noskaidrojot, cik tad īsti tā kvalitāte maksā.
Komentāri
