Ārzemju mākslas muzejā apskatāma Fransisko Goijas grafikas sērija 'Los Caprichos'

Ārzemju mākslas muzeja kolekcijā ir "Los Caprichos" no otrā novilkuma, kas darināts Madrides Karaliskajā Tipogrāfijā, kam 1803.gadā Goija dāvināja "Los Caprichos" metāla plates. Pilnā apmērā "Los Caprichos" Latvijā tiek izstādītas pirmoreiz. Ekspozīcijā apskatāmas 78 sērijas lapas. Darbus anotējošie teksti sastāv no Goijas komentāriem, kā arī mākslas zinātnieku paskaidrojumiem par Goijas darbiem un informatīvā materiāla par personām un notikumiem Spānijā 18.gs.beigās.

1799.gadā paša mākslinieka sastādītais un izdotais albums ar 80 grafikas lapām drīz pēc publicēšanas kļuva plaši pazīstams gan Spānijā, gan citās zemēs, kļūstot par Goijas stila kvintesenci, atspoguļojot jaunu, daudz ekspresīvāku un brīvāku, pieeju realitātes attēlojumam, kas rada atbalsi 19.gadsimta mākslā, un noslēdzot neoklasicisma aukstā, samākslotā grafikas stila dominanti.

Ir neskaitāmas versijas par mākslinieka motivāciju sērijas radīšanai. Kā sērijas iedvesmas avots tiek minētas dažādas filozofiskas un mākslinieciskas ietekmes. Tomēr mākslinieks pats ir kategoriski noliedzis jebkāda mākslas darba vai personas ietekmi uz "Los Caprichos" tapšanu, izņemot dažus labi pazīstamu dzejnieku, piemēram, Hoveļjanosa, citātus vai paralēles ar Goijas drauga Moratīna Jaunākā lugām.

Dažas "Los Caprichos" lapas veidotas kā teatrālas ainas, kā ekscentrisku tēlu parāde. Lielākoties tās pauž dziļu pesimismu vai cinismu. Spānija top par vietu, kas radniecīga Dantes Ellei – tajā plosās visi iespējamie ļaunumi: liekulība, meli, nežēlība un morāles sairums. "Los Caprichos" atspoguļo visu Goijas 30 gadus ilgo profesionāla mākslinieka pieredzi, stāstot par baznīcu, valsti, galmu, likumiem, ārstiem, mākslu un zinātni, Madrides ielām, dzīvi laukos, sava laika dzeju un filozofiju, par nabagajiem, bagātajiem, slimajiem, jaunajiem un vecajiem, apvienojot vienā neizzūdošā juceklī visus šos ļaunuma cauraustos nožēlojamos tēlus.

Par Goijas paša attieksmi pret "Los Caprichos" liecina pirmajā lapā ievietotais mākslinieka pašportrets. Tas ir veidots ārkārtīgi modernā stilā, un ar šo atveidu Goija vēlas sevi identificēt ar jauno, moderno Apgaismības laiku, no kura pozīcijām viņa skatiens slīd iesāņus uz radītajām grafikām.

Goijas lietotā grafikas tehnika bija sarežģīta un savam laikam inovatīva. Tehnikas pamatā bija tradicionālais oforts, ko Goija apvienoja ar salīdzinoši jauno izgudrojumu – akvatintu. Tīrās ar skābi gravētās līnijas tādējādi tiek papildinātas ar blāviem, it kā izpludinātiem toņiem, ko veido sīki punktiņi – tos iegūst, apstrādājot grafikas plāksni ar sasmalcinātiem sveķiem. Vienlīdz liela nozīme bija arī ļoti smalkajām rieviņām, kas bija iegravētas tieši plāksnes virsmā ar asu asmeni. Tādi gravējumi ar sauso adatu uz melna fona vai, veidojot smalkās līnijas un klusinātus ēnojumus ap acīm un rokām, grafikas mākslā radīja ekvivalentu gaisīgajiem otas vilcieniem glezniecībā.

Sēriju aizsāk grafikas lapas, kas stāsta par krāpšanu dažādās formās. Cilvēki izliekas par kaut ko citu nekā ir īstenībā, māna viens otru un izspēlē ļaunus jokus ar tiem, kas ir jaunāki un vieglāk ievainojami. Šajās ainās darbojas kā vīrieši, tā arī sievietes. Daudzās lapās sastopama Selestīna un prostitūtas, un viņu amats daudzkārt aizvietots ar dēmoniskām vai pārdabiskām darbībām. Gan jaunas meitenes, gan vecas sievietes atainotas kā liktenīgas un grēcīgas būtnes, kurām piemīt spēja iejaukties mirstīgo darīšanās.

Goija laika reliģijas kritizētāji un reformu atbalstītāji dedzīgi izplatīja mītus un bieži neverificējamas liecības par Baznīcu kā galveno tirānijas ieroci Spānijā. Tomēr, tā kā Spānijas ietekme Eiropā 17.un 18.gadsimtā pakāpeniski samazinājās, ticība inkvizīcijas spēkam Spānijā tautas apziņā arvien pieauga. Inkvizīcija Goijas atveidojumā atspoguļo viņa patronu ietеkmi no Apgaismības idejām, paužot īpašas simpātijas inkvizīcijas upuriem. Inkvizīcijas apakštēmai veltītus ofortus noslēdz viena no nozīmīgajām starp 80 grafikām ir 43.lapa "Saprāta snauda rada briesmoņus". Šeit Goija runā no autora pozīcijām, bet viņš arī ir tas, kurš sapņo. Sapņa motīvs bija tradicionāls elements, ko izmantoja mākslinieki un literāti gan Spānijā, gan citās Eiropas zemēs, lai stāstītu par fantastiskām, filozofiski tveramām vai neizprotamām būtnēm, un sākumā Goija šīs lapas dēvēja par Sueños – par sapņiem , nevis par kaprīzēm.

Pēdējā "Los Caprichos" daļa ir veltīta drūmajai un draudīgajai tumšo spēku un pārdabisko parādību pasaulei. Raganas, burvji un būtnes, kuru kroplīgais ārējais atveids atspoguļo dvēseles kroplību, darbojas rūgti satīriskos sižetos. Šeit Goija jēgu ļauj paust tēliem pašiem par sevi: ķermeņa daļas, acis, rokas un kājas ir piešūtas tēliem līdzīgi kā drēbes, lai izteiktāk paustu to simbolisko nozīmi.

Bez šaubām, Los Caprichos var uztvert arī Lielās Franču Revolūcijas gaismā kā izsmalcinātu politisko karikatūru, kur zemapziņā atklājas nežēlība, un satīrisks pamflets tiek papildināts ar detaļām no skatoloģijas arsenāla. To prata novērtēt jau Goijas laikabiedri. Osunas dzimta iegādājās četras Los Caprichos kopijas un, kā vēsta nostāsti, savā lauku īpašumā dažkārt rīkoja privātas šarādes, kur karalis, karaliene un Manuels Godoijs tika atveidoti kā Goijas radītie personāži. Daudzi laikabiedri piekrita uzskatam, ka Los Caprichos ir daudzu sabiedrībā ievērojamu personu karikatūra, lai gan pats Goija apgalvoja, ka viņa darbos neviens nav kariķēts.

1799.gada 6.februārī Goija Madrides dienas laikrakstā pavēstīja par "Los Caprichos" izdošanu un laida tās pārdošanā greznumlietu, tādu kā vīraki un liķieri, veikalā, kas atradās zem viņa Madrides dzīvokļa. Tika pārdoti tikai daži komplekti, un aptuveni 240 komplekti palika pie Goijas paša, lielākoties – pirmais novilkums.