Latvijas vēstniecība Baltkrievijā Latvijas Republikas proklamēšanas 89.gadadienas svinību ietvaros 15.novembrī Minskā, Baltkrievijas Nacionālajā mākslas muzejā atklās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja glezniecības darbu izstādi "Ainava un klusā daba. Latvijas glezniecība 20. gadsimtā", portālu "Delfi" informē izstādes veidotāji.
Šāda izstāde Baltkrievijā tiek rīkota pirmo reizi. Izstādi atklās Latvijas vēstniece Baltkrievijā Maira Mora, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce un Baltkrievijas Nacionālā muzeja direktors Vladimirs Prokopcovs. Atklāšanas ceremonijas laikā tiks parakstīts abu muzeju sadarbības līgums.

Ekspozīcijā būs skatāmas sešdesmit trīsdesmit viena autora gleznas, kuras atspoguļo dažādu paaudžu latviešu mākslinieku, tajā skaitā tādu vecmeistaru kā Vilhelms Purvītis, Janis Rozentāls un Jānis Valters radošo sniegumu ainavas un klusās dabas žanros.

Izstādē "Ainava un klusā daba. Latvijas glezniecība 20. gadsimtā" sešdesmit gleznas no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma atklāj dažādu paaudžu mākslinieku radošo sniegumu. Kolekcija atspoguļo divu īpaši iecienītu žanru stilistisko daudzveidību. Ainavas uzplaukums saistās ar Pēterburgas mākslas akadēmijas akadēmiķa Vilhelma Purvīša vārdu, kura sniegotās ainavas pirmos starptautiskus panākumus guva 1900.gadā Vispasaules izstādē Parīzē.

Klusā daba latviešu mākslā popularitāti ieguva vēlāk, ap Pirmā pasaules kara laiku. Aizrautīgi klusajai dabai pievērsās Leo Svemps, kurš Maskavā bija mācījies grupas "Бубновый валет" biedra Iļjas Maškova darbnīcā. Savukārt Ludolfu Libertu, Romanu Sutu un Niklāvu Strunki piesaistīja kubisma formu vienkāršojums.

20., 30.gados ainava latviešu glezniecībā nostiprinājās kā viens no vadošiem žanriem. Konrāds Ubāns aizrautīgi gleznoja liriskus Rīgas nomales skatus, bet Jānis Liepiņš atklāja Rīgas jūras līča savdabību. Rosinošas vēsmas ienesa Antverpenes Karaliskās mākslas akadēmijas absolvents Jānis Tīdemanis, kura gleznās pastozie laukumi mijās ar caurspīdīgiem lazējumiem.

20.gadsimta 50.gados ainavu un kluso dabu piemeklēja grūti laiki, jo tām pietrūka nepieciešamā tematiskuma. Tomēr latviešu mākslas vēsture liecina, ka abi žanri vismazāk no visiem pakļāvušies ideoloģijas prasībām. Daudzi mākslinieki centās atrast kompromisu starp tematiskiem pasūtījumiem un personības pašizteiksmei būtiskiem gleznieciskiem risinājumiem, savu būtību atklājot koloristiski piesātinātos kamerrakstura darbos. 60. gados ainava un klusā daba uzdrīkstējās atraisīties no uzspiestā dogmatisma, iegūstot arvien savdabīgākas izpausmes. Ojārs Ābols viens no pirmajiem izmantoja abstrahēti nosacītas formas. Savukārt Rūdolfs Pinnis pēc desmit Parīzē pavadītajiem jaunības gadiem nebija spējis aizmirst franču kultūras rosinošo garu. Izcilu ieguldījumu klusajā dabā devusi Līvija Endzelīna, kura izvēlētos īpatnējos priekšmetus, apkopo oriģinālos uzstādījumos, raisot savdabīgas noskaņas. Boriss Bērziņš bieži gleznoja klusās dabas ar fragmentiem no tā, kas reiz bijis dzīvs – ar cūkas šņukuriem blakus gaļas dēlīšiem un rīvēm, izraisot pārdomas par varmācību un dzīvības niecību likteņa priekšā.

20.gadsimta 70.gados krāsas pašvērtība kā glezniecības pamats atguva dominējošo nozīmi, un kolorīta daudzveidība izpaudās gan tonālās niansēs, gan vitālā emocionalitātē. Par to jāpateicas tautas mākslas mantojumam, jo latviešiem joprojām saglabājusies iedarbīga etnogrāfiskā atmiņa.

Gadsimta gaitā ainava un klusā daba piesaistījusi izcilas personības, pierādot dinamisku dzīvotspēku un noejot daudzveidīgu stilistiskās attīstības ceļu. 20. gadsimta beigās Latvijas glezniecībā iepriekšējo ainavas un klusās dabas novatorisko lomu pārņēma žanru sintēze un abstrakcionisma tendences, taču atsevišķi mākslinieki joprojām tajās joprojām rod oriģinālus risinājumus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!