"...datora klikšķus pēkšņi pārtrauc dobjš troksnis pie ārdurvīm. Steidzīgi dodos lejā, kur aiz loga uz lieveņa ieraugu milzīgu, skaistu sīli. Beigtu un pagalam. Vismaz stundas ceturksni kā pārakmeņojusies stāvu aiz lielā loga un vēroju, kā pavasarīgs vējš draiski šķirsta mirušā putna liegi pelēkās, spilgti zilās spalviņas. Cik dīvaini viņš triecies durvīs! Mājā, kuru viņš labi pazīst, kur visu garo ziemu uz balkona noēdis lielāko tiesu no zīlītēm domātiem graudiem un speķa. Mans eksaltētais zvans tēvam beidzas ar viņa lietišķu konstatējumu: — Sīļiem tā gadās, spoguļstiklā viņi ierauga sevi un metas virsū..."
Gundega Blumberga grāmatas priekšvārdā raksta: "Nora nav izlepusi. Viņai noder visas vielas: pašas puņķi un asaras, zars, aiz kura aizķērusies kāja, spīgulis, ko noturējusi par briljantu, sapnis, kas pamodinājis no miega, vārds, kas izlēcis no kolēģa dzejoļa, spārna švīksts aiz loga. Viņa tās pārstrādā, lai kļūtu par šobrīd pasaulē aizvien pieprasītākās preces — jūtu — ražotāju un pārdevēju. Visai bīstama nodarbe. Noru glābj tas, ka jūtu rade balstīta bijībā un mīlestībā pret savu un citu esību šajā pasaulē. Uz Daugavas dambja satikts zēniņš liek domāt par Latvijas nākotni, kurai bērneļus skolo kā cīņas suņus. Dziesma blūza klubā aizved līdz oficiālās propagandas aizklātām pavasara debesīm. Tālrādē ieraudzītā vienkāršās tautas drauga glancētais tēls sašķīst gabalos, vien iztēlojoties viņu uz Felicianovas putekļainā ceļa. Berlīnē sastapts vīrs ar balalaiku vai melnādaina skaistule Ņujorkas metro atgādina, ka mākslas vielu var sastapt ik uz soļa."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
