Godiņš ir "Dzejas brauciena" idejiskais tēvs. Projektam šogad aprit jau piektā gadskārta. Dzejas dienu "Dzejas brauciena" pirmais lasījums notiks 17. septembrī plkst. 18.00 Rīgā, grāmatnīcā "¼ Satori", (piedalīsies arī mūziķi Kristaps Pētersons un Edgars Raginskis), 18. septembrī plkst. 18.00 "Dzejas brauciens" pieturēs Valmieras Novadpētniecības muzejā. Tālāk ceļš vedīs uz Vīlandi un Oulu.
Pastāstiet, kā jūs nonācāt līdz tam, ko darāt šobrīd - dzejojat, tulkojat?
Līdz dzejai es nonācu tāpēc, ka jaunībā spēlēju rokgrupā. Mēs, protams, kopējām tā laika rokgrupas "Deep Purple", "Uriah Heep", "Slade" u.c., bet tad sākām rakstīt arī savu mūziku, un es biju tas, kuram nācās rakstīt tekstus. Būtībā tad arī sāku rakstīt dzeju. Bet, ja runājam par tulkošanu, igauņu valoda man iepatikās tāpēc, ka ir ļoti muzikāla, es to saucu par mūzikas valodu, tajā ir daudz patskaņu. To sāku mācīties pašmācības ceļā, jo tolaik netiku pie mācību grāmatām. Esmu filologs (Guntars Godiņš ir studējis Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē - aut.), tāpēc patstāvīgi analizēju valodu, pats veidoju savu sistēmu, kā to iemācīties. Vēlāk loģiski nonācu pie somu valodas, ko vienlaikus ar somu literatūru un kultūru izdevās pastudēt Helsinku universitātē, - viss notika, kā pats biju vēlējies. Ar Igauniju saistāms ļoti ilgs periods manas dzīves, jo 13 gadus strādāju Latvijas vēstniecībā Tallinā par kultūras atašeju.
Kādas ir būtiskākās atšķirības starp somugru un baltu valodām?
Kā jau minēju, igauņu valoda ir ļoti muzikāla. Ir tāda leģenda, ka reiz valodas sacentušās, kura ir visskaistākā. Pie pirmās vietas tika ieguva itāliešu valoda, bet otrā krita igauņu valodai par vienu vienīgu izteicienu "Sõida tasa silla üle", kas nozīmē "Brauc lēnāk pār tiltu". Šajā valodā mani izaicina iespēja teikumus veidot bez līdzskaņu palīdzības, līdz ar to pati valoda darbus padara oriģinālus. Īpaši igauņu tautasdziesmās saskatu šo labskaņu - asonanses un aliterācijas valodā.
Vai tulkošanas gaitā nerodas grūtības, kad latviešu valodā ir jāpanāk tāds pats liriskais efekts, kāds igauņu darbos?
Protams, tulkot nav viegli, bet ar katru nākamo tulkojumu iespējams pietuvoties vēlamajam. Visi darbi, ko esmu tulkojis, - gan tautasdziesmas, gan dzeja un proza - bijuši kā savdabīga augstskola. Katrā mācos jaunus ritmiskos zīmējumus, mācos tos pielāgot latviešu valodai. Tāpēc tulkotāja darbs ir ļoti interesants!
Kāpēc ir svarīgi literāro darbu tulkojumi no citām valodām?
Mums ir būtiski apzināties, kas notiek citās valstīs, īpaši kaimiņos. Ja es nebūtu tulkojis Jānu Kaplinski, Ilmaru Lābanu, fs, Contru un vēl daudzus citus, latviešiem nebūtu lemts uzzināt par igauņu kultūru un domāšanu kā tādu. Neatkarības atjaunošanas sākumposmā man bija intervija ar Egīlu Zirni, un es teicu "ja es lasītu tikai latviešu literatūru, es no garlaicības nomirtu", par ko patriotiskākie latviešu rakstnieki mani lamāja, bet, godīgi sakot, tāpat es domāju arī šodien. Mēģinājums izbēgt no salīdzinājuma ar citu varējumu, pārlieka savu ambīciju izcelšana mūs ir novedusi visai neapskaužamā stāvoklī.
Kādu virzienu vai stilu darbus jums labāk patīk tulkot?
No igauņu valodas atdzejoju ļoti dažāda profila darbus - sākot no tautasdziesmām, klasiķiem, līdz modernajiem un postmodernajiem autoriem, nu jau ir vairāk nekā 20 grāmatu, atsevišķās publikācijas neskaitot. Man pašam ir interesanti mainīt autorus, kurus tulkoju, piemēram, no sirreālista Ilmara Lābana nonākt pie kaut kā ļoti reālistiska - Matsa Trāta "Haralas dzīvesstāstiem". Tulkošana vienmēr ir interesanta un aptver tik plašu specifisku jomu, ka visu sakāmo nebūs iespējams ietvert vienā intervijā.
Vai paša dzejā jums tuvāks ir sirreālistiskais vai varbūt kāds cits virziens?
Padomju laikos, kad dzejā ienāca mana paaudze, tā bija citāda, nekad nezinājām, kas būs, vai vispār kaut kas var mainīties, dzeja vairāk bija ironizēšana par to dīvaino vietu, kurā atrodamies. Vēlāk, jau pēc dziedošās revolūcijas, mainījās protesta objekti, tie kļuva globālāki, varbūt gluži pretēji - personiskāki.
Tātad, nebūtu bijis cenzūras, tāda dzeja netiktu pieredzēta?
Katrā ziņā! Es domāju, ka padomju laiks literatūrā nav norakstāms. Šajā laikā radās ļoti daudz kvalitatīvas literatūras gan Latvijā, gan Igaunijā, kaut vai Ulda Bērziņa, Knuta Skujenieka, Vizmas Belševicas, Jāna Kaplinska, Artura Alliksāra, Paula Ērika Rummo, Jāna Krosa darbi. Tos neviens nav pārspējis vēl šodien un arī nepārspēs, jo tie veido pašu literatūras būtību. Cenzūra bija, bet arī nebija, jo tās pārvarēšana bija iekodēta pašos literārajos sacerējumos.
Un kā ar jūsu slaveno 1979. gadā rakstīto dzejoli "Vai jele sava mēle tev par nastu" ar izskaņu...
Jā, "Bez savas valodas tu esi sūds"... Tas guva ļoti lielu atbalsi, nonāca līdz Amerikas latviešiem, kas pat uz t-krekliņiem uzdrukāja šo rindu.
Pasākumam "Dzejas brauciens" šogad ir 5. gadadiena. Pastāstiet, kā tas radās, kas ir idejas autori, kāda ir tā būtība.
Dzejas brauciens ir mana ideja. Latvijā ir Dzejas dienas, bet nav neviena starptautiska dzejas festivāla, kādi ir Zviedrijā, Somijā, Igaunijā un citur. Kad strādāju Latvijas vēstniecībā Igaunijā, man izveidojās laba sadarbība ar Somijas institūtu, kas rīkoja somu kultūras pasākumus Igaunijā. Vēlāk kopā ar šo institūtu īstenojām vairākus projektus, un viens no tiem arī ir "Dzejas brauciens". Pasākuma sadarbības partneri un atbalstītāji ir arī Igaunijas institūts, Vidzemes kultūras un mākslas biedrība "Haritas", Latvijas kultūrkapitāla fonds, Latvijas Rakstnieku savienība u.c.
Būtiskākā atšķirība no pārējiem dzejas festivāliem ir tāda, ka "Dzejas brauciens" ir mobils, tam parasti ir vairākas pieturvietas. Pirmajā braucienā maršruts bija tikai starp Latviju un Igauniju, bet nākamajā gadā devāmies arī uz Somiju. Par citu gadu maršrutiem un šā pasākuma vēsturi vairāk var uzzināt mūsu mājas lapā.
Svarīgais, ka "Dzejas brauciena" dzejnieku darbi izskan visās trijās valodās. Arī dalībnieki tiek izvēlēti tieši tāpat - pa diviem dzejniekiem no Latvijas, Igaunijas un Somijas. Nākamgad plānojam piesaistīt arī Zviedriju, bet tas ir atkarīgs no finansējuma. Tāpat domājam izdot "Dzejas brauciena" antoloģiju. Priecājos, ka Latvijas Rakstnieku savienība mūsu "Dzejas braucienu" iekļāva Dzejas dienu programmā, tādējādi Dzejas dienās varam sastapt arvien vairāk citu valstu dzejnieku.
Vai piedalāties šā gada Dzejas dienās? Vai mums, latviešu literatūras mīļiem, ir nepieciešami šādi pasākumi?
Jā, Dzejas dienu programmā bija mans autorvakars Liepājā 9. septembrī, kur manu darbu lasījumu papildināja arī aktieru uzstāšanās, arī mūzika. Liepājas Universitātē piedalījos arī konferencē.
Šādi pasākumi ir nepieciešami, jo dzejas festivālos var sajust to dzīvo saiti starp dzejnieku un klausītāju. Dzejas dienu pasākumos publikas netrūkst, un tas liecina, ka cilvēkos nav zudusi interese par dzeju, kultūru. Patīkami bija redzēt, ka Liepājas Dzejas dienu pasākumi bija labi apmeklēti un interesanti organizēti. To pašu varu teikt par pasākumiem Rīgā. Nevar taču visi iet tikai rotaļās - skatīties tos daudzos banālos šovus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
