Mari Konno: Mana lielākā aizraušanās dzīvē ir pati dzīve

Mari Konno lasījumus iespējams baudīt gan 7.septembrī Ventspilī, gan vairākos lasījumos Rīgā, bet 11.septembrī autore vadīs "Tankas un sadarbības dzejas darbnīcu" KIM?, Spīķeros.

Kādi ir jūsu iespaidi, viesojoties pirmās dienas Latvijā? Emocijas, cilvēki, daba...

Pirmkārt, Latvija ir tekstilmākslinieces Baibas Rīteres lieliskā gobelēna "Savienojums" ("Connection") zeme. Tajā attēlots mežā klusi krītošs sniegs. Šo darbu ieraudzīju Japānā 2008. gada pavasarī. Biju ļoti dziļi aizkustināta, un tūlīt pat nolēmu, ka vēlos to attēlot uz sava otrā japāņu tanku krājuma "Zvaigžņveida sniega kristāls" ("Snow Crystal, Star-shaped") vāka.

Vēl Latviju uzskatu par īpašu vietu aizkustinošā Baltijas ceļa dēļ, kas pierāda izcilu tautas vienotību. Mana asociācija ir arī Miša Maiskis (1948. g. dzimis čellists, viens no slavenākajiem 'bijušajiem rīdziniekiem' - aut.), kura saknes ir Latvijā.

Runājot par cilvēkiem... Pirms pāris dienām ierodoties Rīgas lidostā, sajutu gaisā patīkamu smaržu. Tā bija ziedu smarža. Pilsētā ievēroju, ka latvieši ārēji nešķiet ļoti komunikabli - sākotnēji pat izskatās dusmīgi, bet pēc maza brītiņa kautri smaida. Un, ziniet, es mīlu to smaidu! Ziedu aromāts un šie smaidi man saistās ar Rīteres gobelēnu. Tiem ir kaut kas kopīgs, kas sniedz man mierinājumu.

Pastāstiet nedaudz par sevi. Kā nonācāt līdz dzejošanai? Kāda ir Jūsu izglītība?

Pirmā tanka nejauši ienāca prātā, kad man bija aptuveni četrdesmit gadu. Nevaru īsti paskaidrot, kāpēc. Bet kopš tā laika sajutu, ka es tādējādi atrodu, pilnveidoju sevi. Šo savu pirmo veikumu aizsūtīju uz iknedēļas konkursu vienā no lielākajām avīzēm, kurā tas arī tika publicēts. Runājot par pirmās tankas tēmu - tā bija netradicionāla. Par cilvēka gēniem. Par tās rašanos pati biju vairāk pārsteigta kā lepna. Bet tas man palīdzēja saprast, cik ļoti fleksibla tanka ir. Kopš tā brīža pievērsos šim žanram - lasu un rakstu tās pati.

Sākotnēji es specializējos izglītības sektorā, audzināšanas darbā, vēlāk studēju un augstskolu beidzu ar grādu angļu dzejā. Iespējams, ka tieši svešvalodu mācīšanās man palīdzēja sajust japāņu valodas raksturīgās pazīmes, īpaši ritmu. Es atklāju, ka dziļi manī ir rodams senatnīgi tradicionālais japāņu zilbju ritmiskais zīmējums piecrindēs 5-7-5-7-7.

Vai savus darbus rakstāt sev, vai, lai uzrunātu auditoriju par kādu konkrētu tēmu?

Rakstot es vienkārši nododos tēmai, reālā attēla un vārdu savstarpējai cīņai. Varētu pat teikt, ka es rakstu pašai dzejai kā tādai. Kad savus darbus pieslīpēju, tad gan prātoju, vai esmu izteikusies tā, lai lasītājs mani pareizi saprastu.

Jūsuprāt, dzeja labāk sasniedz publiku, kad tiek veikti lasījumi no dzejnieka puses vai intīmā lasījumā sev?

Godīgi sakot, nav ne jausmas. Starp citu šeit, Latvijā, tā būs pirmā reize, kad savu tanku dzeju skaļi deklamēšu auditorijai. Japānā tās parasti tiek lasītas klusumā, izņemot īpašus gadījumus, kā piemēram tradicionālo pasākumu "Imperiālā Pils". Es patiešām ļoti ceru, ka mans pirmais publiskais lasījums sasniegs latviešu publiku.

Vai ir nepieciešama Jūsu zemes klātbūtne, vai dzeja var tapt arī ārpus Japānas robežām?

Es ceru, ka var. Nedomāju, ka bez dabas klātbūtnes nevarētu tapt mana tanka, bet obligāta ir japāņu valodas esamība. Zinu daudz japāņu, kuri dzīvo citās pasaules valstīs, bet turpina tanku rakstīšanu dzimtajā valodā.

Vai dzeja aug līdzi gadsimtu ritējumam? Par kādām tēmām šobrīd interesējas publika?

Tanku dzejā jau vairāk kā tūkstoš gadu ir manāmas tēmas, kuras var dēvēt par mūžīgām, kā piemēram, mīlestība, nāve, skaistums un daba. Atšķirīgi ir izteiksmes veidi, kādos tās tiek pasniegtas, mainoties gadsimtiem. Teiksim, šodien saskaramies ar dažādām globālām problēmām, kā atomenerģijas bīstamība, kas var ietekmēt cilvēces pastāvēšanu. Neviens nevar ignorēt šo faktu. Mans tankas pasniedzējs Jošimi Kondo (Yoshimi Kondo) bieži vien teica, ka dzejnieks var būt kā kanārijputniņš būrī, kuru ogļracis nes raktuvēs. Tas briesmas sajūt pirmais un pārējos brīdina ar savu dziesmu. Tāpat arī lasītāji, kas dalās savās interesēs ar dzejnieku, manuprāt, var būt kanārijputniņi.

Jūsu jaunākajā dzejas izdevumā "Hoshijo-rokka" ("Zaigžņveida sniega kristāls") tiek aprakstīta sniegpārslu vienreizīgā burvība. Kāpēc sniegs?

Mana lielākā aizraušanās dzīvē ir pati dzīve - ne tikai cilvēku, bet visu dzīvo un nedzīvo eksistence uz Zemes - tagadnē, pagātnē un nākotnē. Vairāku miljardu gadu garumā evolūcijas gaitā attīstījušās dažādas dzīvo būtņu ķēdes. Lai tās izdzīvotu, pati svarīgākā lieta ir ūdens, jebkurā laikā. Visas būtnes to ir dalījušas, tas ir apriņķojis mūs dažādos laikos, neskaitāmas reizes. Es mīlu un apbrīnoju dažādus ūdens agregātstāvokļus - rīta miglu, rasas pilienus, mutuļojošas upes, vasaras mākoņus un debess zilo jūru. Bet, manuprāt, visskaistākā ūdens fāze ir sniegs, it īpaši sniega kristāls.

Esmu dzirdējusi par japāņu zinātnieka Masaru Emoto grāmatu "Ūdens kristālu noslēpumi" ("Message from Water"), kurā viņš atklāj ūdenim piemītošo spēju pārrakstīt informāciju, kas atkarīga no pozitīvām vai negatīvām domām un vārdiem. Vai arī Jūsu darbu ir ietekmējuši šādi eksperimenti, atklājumi?

Nepavisam, nē. Nakaja Diagramma (japāņu fiziķis Ukichiro Nakaya (1900-1962), kurš klasificēja sniega kristālus dažādos tipos  - aut.) ir daudz fascinējošāka un pārliecinošāka. Šis zinātnieks bija populārs ar saviem pētījumiem par sniegu un ledu. Viņa diagrammā tika attēlots, kā temperatūra un pārsātinātie garaiņi ietekmē sniega kristālu formas. Viņš ir teicis, ka "sniega kristāli ir vēstules no debesīm". Šo diagrammu varēja apskatīt Dabas muzejā Rīgā, 2005. g. izstādē "Sarunas ar sniegu un ledu."

Kāpēc ar japāņu dzeju būtu jāiepazīstas citās valstīs, piemēram, Latvijā?

Man pašai patīk lasīt ārzemju dzeju, kā arī uzklausīt to. Tāpat varētu būt citiem lasītājiem ārpus Japānas. Mums, pasaules iedzīvotājiem, ir daudz kas kopīgs, dzīvojot globalizācijas gadsimtā, bet tomēr arī katrai kultūrai, kas savs, ko ikvienam vajadzētu izzināt. Un, ziniet, kas ir vienreizīgi? Baudīt abus - vienlīdzīgo un atšķirīgo kopā.

Kas ir tas, ko Jūs vēlētos īpaši uzsvērt Jūsu jaunā krājuma latviešu lasītājiem un vispār Dzejas dienu apmeklētājiem šeit, Latvijā?

Mana jaunā grāmata "Hoshijo-rokka,  Snow Crystal * Star-shaped,  Zvaigžņveida sniega kristāls" (2010) ir rakstīta trīs valodās - japāņu, angļu un latviešu. Tāpat, tajā japāņu valoda lasāma latīņu alfabētā, lai ikviens varētu izjust manas dzimtās valodas izrunu pats. Es ieteiktu manu tanku dzeju lasīt skaļi šajā visiem saprotamajā japāņu valodas drukā, lai izjustu tradicionālu zilbju ritmu piecrindē 5-7-5-7-7.

Tankas dzeja ir 1300 gadu veca, bet tā nav vienkārši veca. Visos laikos tankas galvenais uzdevums ir izteikt dzejnieka emocijas un domas, un tā to arī pilda. Dzīvojot 21. gs., kā savu galveno tanku tēmu varu definēt šādu: mūsu pasaules bīstamais stāvoklis. Lai arī kā, vienmēr atrodu sevī prieku rakstīt arī par dabas skaistumu.

Pie viena, izsaku savu visdziļāko pateicību tiem, kas ieguldījuši savu darbu šīs grāmatas tapšanā: vāka autorei Baibai Rīterei, latviešu tulkiem, Viktoram Kravčenko un Līgai Buševicai, kā arī angļu tulkotājai Amēlijai Fildenai (Amelia Fielden).

Es būtu ļoti gandarīta, ja dzejas cienītāji Latvijā šo grāmatu novērtētu un lasītu ar baudu.