Foto: F64
"Prāta Vētras" koncerts. Arēna Rīga, 2010. gada 10.decembrī.

Pirmkārt, uzslava par precizitāti. Par precizitāti laikos un par attieksmi pret klausītājiem. Tas tiešām bija personīgi un īpaši, gan iesildošā daļa ar Joava piedalīšanos, gan pati "Prāta Vētra" ar koncerta sākumu un beigām. Personīgi un īpaši arī tāpēc, ka, neskatoties uz milzīgo cilvēku skaitu, Renārs un "Prāta Vētras" puiši neprot būt pavirši.  Un savu spēku smeļ tieši šajā individuālajā un personīgajā attieksmē pret katru. Mēs to redzējām katrā detaļā - gan piemērs ar dzelteno šallīti, gan sarunā un attieksmē pret vienu klausītāju vai skatītāju grupu.

Pakavveida skatuve - veiksmīga izvēle un brīdī, kad sāk likties, ka tā neattaisnojas un netiek izmantota, koncerta otrā pusē, tā attaisno sevi par 100 % ar pārsteiguma momentiem, ar tehniskām iespējām un atdevi skatītājiem sēdvietās. Kājās stāvētājiem unikāla iespēja izvēlēties - būt tuvumā un redzēt rokas stiepiena attālumā, vai būt tālāk un redzēt kopskatus, zīmējumus un emocionālai zemapziņai domātās bildes.

Renārs pats piesaka iesildītājmākslinieku Joavu. Ļoti svarīgi. Arī tas ir ļoti personīgi un arī tas ir īpaši. Renārs piesaka mākslinieku, kurš atstājis uz viņu iespaidu un piesaka, lai arī mēs, skatītāji, klausītāji kļūstam bagātāki, saņemot jaunas emocijas. Zālē lēnām pulcējas publika. Meitenes no pamatskolas līdz kārtīgam omītes vecumam. Protams, arī puiši un onkuļi. Viss kā "Prāta Vētras" publikai piedienas. Lieliski ir tas, ka publika kļuvusi patiesāka un atvērtāka, nebaidās iesaistīties no pirmā akorda, jūsmot līdzi, spiegt vai svilpt un sist plaukstas. Baskājainais mākslinieks Joavs visu skaņu rada pats tavā acu priekšā. Un kā vienu no spēcīgākajiem trumpjiem izmanto ritmu. 21. gadsimtā tas ir spēcīgs instruments, kuru, veiksmīgi pielietojot, var uzaudzēt emociju muskuļus. Raksturīga 21.gadsimta pazīme - iesildošās daļas mākslinieks ir spiests koncertēt, kamēr daļa publikas tā arī nepārstāj pļāpāt. Joavs necentās ne nopirkt, ne pārliecināt, ne pierādīt sev un citiem. Viņš izrunāja sajūtas, līdzīgi kā to dara pati "Prāta Vētra". Manuprāt, tieši to arī Renārs gribēja pateikt pieteikumā.

Ārā snieg un puteņo, iekšā vētra - "Prāta Vētra". Grupas uzstāšanās sākas ar video efektu. Ar bumbām. Kā cikls - sākas un arī noslēdzas ar bumbu. Režijā parasts un bieži izmantots paņēmiens. Jāveic ļoti daudzas precīzas un korektas darbības, lai cikls sevi attaisnotu.

"Es nevaru bez tevis iedomāties šo dzīvi", skan tekstā un pat tie, kas tā nedomā, bauro līdzi. Un tas gan ir no zemapziņas dziļumiem.

Scenogrāfijas izvēle - centrālais ekrāns, kas pavisam drīz sadalās četrās daļās un vēlāk top par vienu lielu, ekrāni malās, ar gaismu spēli, reizēm tīšo, reizēm tonēto, lieliski izpilda savas funkcijas. Varētu vienmēr vēlēties labāk, bet, ja ritms palīdz, tad uzvarētājus netiesā.

Renārs Kaupers jau pašā sākumā publikas priekšā nāk koncentrējies un mazliet atsvešināts. Atsvešinātība ar katru mirkli mazinās, viņš kļūst aizvien personiskāks un tikai tai brīdī mēs saprotam, ka tas ir zināms koncentrēšanās paņēmiens pirms apjausts viss, kas šodien, šeit, šajā formātā ir jāizdara. Tā ir ļoti spēcīga izpildītāja ārējā izpausme. Kad sajūti, ka viss notiek, tu kļūsti personiskāks. Renārs ar publiku sarunājās tā it kā vēlreiz un vēlreiz pārliecinoties: "Jā! Tie ir savējie! Jā! Tie ir mūsējie!"

Par krāsu paleti, ko izmanto režisori visa koncerta garumā, vienmēr var strīdēties, bet ļoti spilgti momenti ir gan pieminot grupas aizgājušo dalībnieku īpašajā muzikālajā gabalā, gan vairākos citos numuros. Izteikti dominē sarkana krāsa, jo tā vienmēr ir spilgta, agresīva un zināmā mērā saasina uzmanību uz atsevišķām lietām. Arī sarkanās bumbiņas, kuras periodiski fonā tiek izmantotas dažādā virknējumā, ritmā. Arī rāmējumi, šūnojumi vai citādi sadalītais ekrāns katru reizi liek tapt kādām emocijām, un liek padomāt - kam, kas, kur un kāpēc. Vienlaicīgi vairākas sarkanās bumbiņas, kas vienā no muzikālajiem numuriem fonā lēkā un veido zīmējumu, rada iespaidu, ka bumbiņas ir daudzpunkti. Kā daudzpunkti par tēmām.

Varbūt ne tik spilgti un veiksmīgi, bet varētu teikt, ka vizuālie foni, video spēle, kas ir fonā katrai dziesmai, mani mulsināja visvairāk, un mulsina joprojām. Varbūt tāpēc, ka vienu lielu daļu es tā arī neizpratu. Bet katrai lietai dzīvē ir vairāki tulkojumi. Iespējams, skatoties otrreiz, iedziļinoties no cita redzes leņķa, man būtu cits viedoklis, bet ņemot vērā, ka kopumā tas mani netraucēja, es pieļauju, ka tas ir vēl pētāms.

Daudzas vizuālās lietas - kaķa acis, zobi, multiplikāciju iespēles, balerīnas figūriņa - likās pārāk tiešas, tās bija pārāk mākslīgi ilustratīvas par tekstuālo un emocionālo fonu un atņēma dziļumu, kuru režisori varbūt bija vēlējušies.

Renārs piesaka "īsais kurss "Prāta vētras" jauno laiku vēsturē" un nākamās dziesmas teksts - "...tā nogurt var tikai no svētkiem". Šis fenomens ir zināms Latvijas sabiedrības domas, Latvijas dzīves situācijas unikāls raksturotājs. Paralēle atkārtojas vairākas reizes vakara gaitā.

Skatītāja uzmanība koncertā apstājas pie domas par to, ka "Prāta Vētrai" visa radošā biogrāfija ir tādos kā ciklos. Nerunājot par pārējiem, Renārs pats iezīmē ciklu ar Ingus Bērziņa tekstiem, vēlāk ciklu ar Gustavo, un tai brīdī rodas sajūta, ka varbūt tas arī ir viņu nākotnes formāts, skatīties, kādiem vēl cikliem būtu jābūt. Skatīties, kuri cikli varētu būt visbagātākie. Emocionāli un enerģētiski. Kā vilciens, kas uzņem ātrumu. Mēs to dzirdam gan skaņā, gan jūtam kustībā, gan bildes aiz loga slīd ātrāk, tā arī šai koncertā - ritms uzlādē, ritms lādē, un publika kļūst arvien aktīvāka.

Pulksteņi, mūris, zibeņi - spēle ar multiplikāciju turpinās, foto kolāžas izspēle un ... Atkal sajūta - nedaudz par tiešu. Tiešums var kļūt par prastumu un no tā kļūst nedaudz bail. Bet puiši strādā, strādā un bauda un to tagad var redzēt. Ieskrējiens vajadzīgs, jo slodze ir liela. Var redzēt, puiši "ieliek" nākamajā ātrumā. Fonā notiek krāsu spēles. Katrai dziesmai, katram tekstam ir slodze. Pieķeru sevi pie domas, ka puiši perfekti manipulē ar savām emocijām, vispirms sagatavodami to darbību, kas būtu vajadzīga un pēc tam, to iedzīvinot, paši aizraujas. Tādā veidā kardināli mainot emocionālās izpausmes. Viņi vienlaicīgi spēj iet uz ļoti ārišķīgām, ritmizētām izpausmēm, gan ar ķermeni, gan kādiem ārējiem atribūtiem, un pēc mirkļa jau būt iekšējā, ļoti personīgā pasaulē, kuras izpausmi tu tikai nojaut pēc atsevišķiem sejas vaibstiem. Un tai brīdī es saprotu, ka viņi veic arī funkciju, ar definīciju "tēlainība ir jāmāca!" Runāt tiešiem tekstiem būtu ļaut dzīvot tikai vienā dimensijā. Puiši to neatļaujas un neatļauj citiem. "Viss ko tu teici ir beidzies" - fona nenoteiktība izskatās daudz bagātāka. Pavīd doma, ka "Prāta Vētrai" nenoteiktība ir bagātāka kopumā.

Ar ko "Prāta Vētra" nopērk publiku? Ar savu emociju un izpausmju dažādību. Ar dažādību, gluži kā ekskursijās. Viņi vadā pa emocijām. Daži tūristi, protams, netiek līdzi, arī savu individuālo īpašību dēļ, bet tāpēc vien ekskursija ne beidzas, ne apstājas. Viss turpinās. Renārs piesaka kopādziedāšanas laiku, kaut tas ir jau sen, un viss turpinās. Kaupera kā līdera, kā solista spilgtākais pluss - viņš jūt domas un sajūtas ikvienā dziesmā. Un dzīvē. Tāpēc viņš ir ļoti spēcīgs. Viņš var izmantot savas sajūtas, lai publiku vadītu plašākās dimensijās, lai publiku, negribas lietot vārdu - manipulēt, bet lai publikai dotu iespēju piedzīvot plašāku dimensiju. Tas ir viņa darbs un viņš to paveic simtprocentīgi, zināmā mērā pats uzlādējoties no veiksmīgās sadarbības.

"Prāta vētru" mīl. To nevar neredzēt. Personīgi un īpaši, kā puiši mīl savus klausītājus, tā fani mīl viņus. Un tad parādās gan parūkas, gan ziepju burbuļi, ja vajag, parādās šallītes un viss pārējais. Un Renārs šos priekšmetus atdod atpakaļ tieši tiem, kuri tos viņam iedeva. Viņš pamana publikā kādu īpašu reakciju uz "Lapsu" un spēj to izspēlēt personīgi. Viņš pamana vēl daudz citas detaļas un lieliski tās izmanto. Šo spēju nevar iemācīties, tam ir jābūt iekšā, sajūtās. Un tā nav tikai inteliģence vai gudrība, bet tā ir iekšējā bagātība, tāpēc - personīgi un īpaši.

Valodai nav nozīmes, to šovakar redz ne tikai klausītāji un skatītāji, zālē ir pilnīga - simtprocentīga integrācija. To perfekti nodemonstrē arī paši puiši. B2 ir klāt! Atkal nedaudz par tiešu un gribas teikt, ka pie videoversijām tomēr ir ko piestrādāt. Nākamajai reizei.

Renārs saka: "Es vienkārši baudu mirkli," ieturēdams pauzi. Un viņam nevar neticēt, viņš tiešām bauda, un tiešām mirkli.

Īpašu uzslavu pelna bundzinieks. Kaspars Roga ir spilgts un absolūts komandas cilvēks ik brīdi. Reizēm rodas vēlme pavērot tieši viņu. To arī daru. Skatuves izvietojums to atļauj un ik pa brīdim gribas viņam "iedot žetonu". To pašu varu teikt arī par Māri Mihelsonu, ne tikai, kad viņa rokās ir akordeons, bet arī citās epizodēs, kad viņš kļūst par solistu, pat neiznākdams priekšplānā.

Atkal fonā meitene, māja, lauks, ugunsgrēks, atkal par tiešu. Par tīšu un par tiešu. Bet varbūt atkal tikai man.

Basģitārista Gundara Mauševica jeb Mumiņa piemiņas brīdis ar īpašo instrumentālo gabalu ir kas ļoti mīļš un visiem saprotams, zvaigžņotā debess zāles fonā, izpildījums un attieksme. Un šoreiz bijušajam kolēģim personīgi un īpaši. Publika to jūt. Un atkal mēs visi esam kopā.

Dažas garām skrienošas domas par ģitāristu Ingaru Viļumu. Viņa tolerance visus šos gadus loģiski viņu ir pievienojusi kolektīvam.

Renārs ir pārģērbies, jeb, pareizāk sakot, uzvilcis vestīti, uzlicis cepuri. Šai brīdī neliela atkāpe par tērpiem. Neizmantots elements ar milzīgu perspektīvu, ko agri vai vēlu puiši noteikti liks lietā. No vienas puses, tas viņiem nav vajadzīgs, no otras puses, tas paver milzīgas iespējas. No tā, kas ir, nav jau šaubu, ka viņiem viss piestāv, viss ir atbilstošs, bet izrāde paliek izrāde, tā no tērpiem prasītu ko vairāk.

Centrālais ekrāns atkal ir vienots, atkal tiek spēlēts kas cits. Informācija ir ļoti bagātīga, ekrāni, foni, gaismas, elementi, efekti. "Otrs sākums," saka Renārs. Lecošais suns kā adrenalīna simbols, kā puišu atdeves un enerģijas spilgts elements. Aktiermeistarība un atdeve šai burvīgajā izrādē nav apspriešanas vērta - 100%. Aktiermeistarība, kas palīdz  informāciju nodot publikai. To, kas ir "Prāta vētra" - pozitīva, gudra un personīga. Varbūt tas, kas Latvijā šobrīd cilvēkiem visvairāk pietrūkst. Gandrīz sentence. Latvijai pietrūkst prāta vētras vai prāta un vētras.

Dziesmas "Lapsa" laikā viss notiek caur atslēgas caurumu, kā jau reizēm dzīvē. Video iestarpinājums dziesmai "Es gribu" ar Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas audzēkņu klipu, veido kā divas paralēlas sižeta līnijas - viens, ko dzied Renārs, un otrs, kas ir kadrā. Un kaut arī nekas īpašs nenotiek ne tur, ne te, uz mirkli tu izkrīti ārā no kopējā koncerta noskaņojuma. Bet Renārs uzreiz tevi atgriež atpakaļ ar tikpat savādu numuru - krievu aktiera, režisora un dramaturga Jevgēņija Griškoveca sadarbības projektu "Na zare" ("Rītausmā"). Fonā atkal rotējošas figūras, plūstoši ūdeņi, Renāra aktiemeistarības paraugstunda ar dzelteno publikā aizņemto šallīti un spilgtākais talants izstiept dziesmu līdz sajūta lūst, ievilkt pēcgaršā, izbaudīt un izkošļāt līdz pēdējai stiegrai. Kad dziesma beidzas, šallīte tiek atdota ar skūpstu.

"Vecāku diena," saka Renārs "Paldies!" Mēs arī varam pielikt klāt paldies par to, ka viņi ir tādi kādi ir. Bez vecākiem ne tikai viņi nebūtu, viņi nebūtu arī tādi. Un paldies, ka arī viņiem tas ir svarīgi.

Jāņa Jubalta solo ar "Spogulīti". Puišu savstarpējās attiecības un tiešām sirsnīgā apcelšanās ir bagātinoša.

"Prāta vētras" Dziesmu svētki, ja tā to mēs varam nosaukt, divu dienu garumā savu kulmināciju sasniedz brīdī, kad skan "Mana dziesma". Latvisko ornamentu izspēle uz ekrāna, zālē iedegtie telefoni, kas veido liesmiņu jūru, tiek projicēti uz lielā ekrāna ornamentu fonā un gaismiņas visā zālē sāk atgādināt kaut ko no Krastmalas 11.novembrī.

Klāt pavasaris - "Plaukstas lieluma pavasaris". Ekrāna sadalījums kā šūnas, kur katrā šūniņā ir cita laika šīs dziesmas izpildījums. Unikāli, bagāti, publika nespēj izsekot visam līdzi, kaut ļoti, ļoti gribētos. Visa zāle ir kājās. Mihelsons ar akordeonu ir publikā, kulminācija ir augstākajā punktā un puiši, beidzot dziesmu, saka: "Viss! Paldies! Beidzam! Uz redzīti!" un dodas prom. Apkārt sākas rosība, protams, neviens tam netic, un tiek slēgtas derības - divas, trīs vai četras dziesmas vēl būs, kad puiši nāks atpakaļ uz skatuves.

"Cel rokas augstu, augstu!" dzied Renārs un ekrānā - spēle kā bērnībā ar kaleidoskopu. Tad arī skatuves pakavs nospēlē savu pārsteiguma momentu - Renārs vienā pusē, bet otrā parādās Gustavo rūtainajā kreklā - "Tur kaut kam ir jābūt!" Arī Jubalts citā, lillā, kreklā. Runājot par kārtējo sadarbību, ir secinājums - visas dabiskās un loģiskās sadarbības ir auglīgas. Tāpat kā dzīvē - vienmēr un visur. Gaidām nākamos ciklus. Puiši tajā pašā upē nekad nekāpj!

Tad atdeve Eirovīzijai, šīs desmitgades sākumam ar "Īssavienojumu". Un tekstā atkal skan "Ja piepildītos kaut piecas domas no simts". Pozitīvisma etalons "bliež" pilnās balsīs! Seko pārsteigums, dāvana un noslēgums vienā cepumā. Vēl viens pants tiek atdots vēsturei: "Es ilgi skatījos saulē un gribēju ieraudzīt gaismu". Puiši kā sāk, tā arī nobeidz, atstādami bumbiņu daudzpunktus, un visbeidzot bumba ekrānā top par apsveikumu Ziemassvētku eglītē.

Režijā ir ļoti svarīgi, lai noteiktā laika vienībā tiek iedotas noteiktas informācijas vienības. No tā atkarīgs gan temps, gan ritms. Koncertā kā jebkurā izrādē - jo īpaši. Ne par daudz, ne par maz. Kopējais apjoms - vairāk kā precīzs. Vienu dziesmu vairāk, vienu mazāk, un būtu kaut kas cits, būtu kaut kas pietrūcis vai "pārpumpēts".

"Pauze divu gadu garumā - vai tas bija OK?" nozibsnī prātā.

Koncertā publikai tiek piedāvātas tikai pēdējās desmitgades dziesmas. Perfekta izvēle un pamats objektīvam viedoklim. Tas ir apliecinājums grupas profesionalitātei, kas no vienas puses saka - viņi ir tas, ko tu redzi un zini jau divdesmit gadus, bet viņi ir tikai pašā sākumā. Gaidi, jo labākais vēl tikai būs. Spiežot roku katram individuāli un visiem kopā - to arī novēlu!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!