Vai esi 'mācīta' tulkotāja? Kā līdz tādam darbam nonāci?
Par tulkotāju parasti mācās tulkojot. Tādā ziņā, jā, esmu 'mācīta' un mani ir mācījuši teksti, ko tulkoju, teksti, ko lasu vai dzirdu, tāpat arī redaktori un kolēģi. Bet neesmu 'mācīta', ja ar to saprot traduktoloģijas studijas. Cik zinu, Latvijā nemaz nevar apgūt literatūras tulkotāja specialitāti. Un šaubos, vai kādreiz varēs, jo literatūras tirgus nemaz nav tik liels. Turklāt man šķiet, ka teorija un prakse ir divas stipri atšķirīgas lietas. Tas, ka cilvēks lieliski pārzina dažādas tulkošanas teorijas, vēl nenozīmē, ka viņš spēs un pratīs arī labi tulkot. Vai otrādi: ja cilvēks labi tulko, nebūt nav teikts, ka viņš pratīs katru savu praktisko soli teorētiski izvērtēt un pamatot. Protams, ir gadījumi, kad tulkotājs ir arī teorētiķis, bet tie drīzāk ir izņēmumi.
Kā tad cilvēku var iemācīt tulkot prozu? Vai tu būtu gatava strādāt pie rokasgrāmatas prozas tulkošanā?
Sākšu no otra gala: nē, rokasgrāmatu nemūžam nebūšu ar mieru rakstīt. Un ne jau tikai tāpēc, ka pati neko nerakstu un nerakstīšu. Un pat ne tāpēc, ka man nav gana daudz teorētisko zināšanu (kuru man patiešām nav). Nedomāju, ka literatūras tulkošanu var mācīties pēc grāmatām. (Un vai tad dzejošanas vai prozošanas māku var?) Amats ir jāmācās, darot un skatoties, kā darījuši meistari. Arī liekot blakus tulkojumus un oriģinālus, braucot ar pirkstu pa rindām un salīdzinot. Bet vispār vispirms jāpielasa pilna galva, pilnas acis labu grāmatu (un arī pēcāk tas jāturpina). Jāiemācās sava valoda, sākot ar pavisam elementārajām, taču būtiski svarīgajām gramatikas lietām. Jo savas valodas mācēšana ir vēl svarīgāka par tās otrās, proti, avotvalodas mācēšanu. Bet arī bez tās pārzināšanas nevar iztikt. Ir jāiegūst visu veidu konteksti, jāuztrenē spēja atšķirt dažādos stilus un reģistrus, uzķert atsauces, jāsaprot, kādas ir tulkojamā teksta attiecības ar citiem tekstiem, un tā tālāk un tā joprojām. Trakums ir tāds, ka trīs minētie mācīšanās punkti ir bezgalīgi, tāpat kā bezgalīga ir valoda. Tā nu tulkotājs visu laiku mācās un mācās, un tas nekad nebeidzas. Jo labāk izdodas iepazīt vidi, kurā tulkojamais teksts tapis, jo lielākas cerības nepalaist garām ko nozīmīgu. Varētu jau to novest līdz absurdam un teikt, ka patiešām precīzi kaut ko iztulkot būtu iespējams vienīgi tad, ja esi lasījis visus tos pašus tekstus, ko oriģināla autors, dzirdējis un dziedājis tās pašas dziesmas, skatījies tās pašas filmas un reklāmas televīzijā, ēdis tos pašus ēdienus. Tas nu nekādi nav iespējams, tomēr savā ziņā uz to ir jātiecas.
Vēl tam, kurš mācās tulkot (un arī vēlāk), ir nepieciešams labs redaktors. Kāds, kurš spēj paskatīties no malas, neturoties ar visām maņām pie teksta oriģināla. Arī tulkotājam pašam jāizkopj atsvešinātais skatiens. Tas varbūt visā ir pats grūtākais. Paskatīties uz savu tekstu kā uz svešu, kā uz dzimtajā valodā sacerētu svešu tekstu un izķert visas muļķības, kas tur ieviesušās. Tas bija par mācīšanos un mācīšanu. Taču ir vēl viena būšana, par kuru parasti nerunā, jo tā ir netverama un īsti neizmērāma. Proti, valodas dzirde. Kura vai nu ir, vai tādas nav. Līdzīgi kā ar muzikālo. Ja ir, to var izkopt un izskolot. Ja nav, labāk skaļi nedziedāt.
Ja tulkotājs ir pārcēlājs starp valodām, vai tulkotājam jāapzinās, kā valoda ar valodu sadzīvo? Proti, kādas vispār ir valodu attiecības?
Es jau varu spriest tikai par to, kā šīs sadzīvo manā galvā. Lielākoties sēž katra savā plauktiņā un cita citai īpaši netraucē, un ar nevajadzīgām asociācijām neuzbāžas. Vismaz ar rakstiskiem tekstiem strādājot ne. Runājot gan lielā nogurumā vai satraukumā mēdz gadīties, ka vadi saslēdzas nepareizi un izlec kaut kādi elementi no nepareizajām valodām. Sākot tulkot no kādas valodas, pamazām izstrādājas paņēmienu kopums, kā to vai citu attiecīgās valodas konstrukciju pārcelt latviski. Un katru reizi sākot tulkot no kādas jaunas valodas, viss šis rīku komplekts ir jāizstrādā gandrīz pilnīgi no jauna (vismaz man tā līdz šim bijis). Biju jau gadiem tulkojusi no itāļu valodas, kad ķēros pie pirmās lietuviešu grāmatas (pirmās, jo jaunības tizlie mēģinājumi neskaitās un, par laimi, ir iznīkuši nepublicēti). Un apstulbu: kā tad tā - tekstu es saprotu teju vai dzimtās valodas līmenī, bet pārtaisīt to latviski nespēju. Tad pamazām sāc apjēgt, ka, ahā, šādus divdabju teicienus mēs tulkosim ar tādiem palīgteikumiem utt. Un, pasargdies, zaudēt modrību ar tuvajām, radniecīgajām valodām un to leksikas viltus draugiem - ar visiem tiem vārdiņiem, kas šķiet tik saprotami, bet nozīmē ko citu.
Vai 2010. gadā tulkotās grāmatas tev pašai bijušas sevišķas? Kuras vispār - bibliogrāfijas kontekstā - pagaidām bijušas sevišķākās?
Paga, paga, 2010. gadā tulkotās vai 2010. gadā izdotās? Jo tās grāmatas, kuras tagad celtas godā, ir tulkotas jau pirms diviem gadiem, bet divas no pagājušajā gadā tulkotajām vēl nav nonākušas grāmatnīcās. Man ļoti patika strādāt ar Sandro Veronēzi "Rāmo haosu", tur ir gana daudz dažādu balsu, lai būtu interesanti tās taisīt latviski. Sevišķu baudu gan lasīšanas, gan tulkošanas procesā sagādāja pagājušogad tulkotā, bet šogad izdotā Kristinas Sabaļauskaites "Silva rerum". Iespējams, leksikas ziņā sarežģītākais teksts, ko pagaidām esmu tulkojusi. Un tie pilnīgi noteikti bija visgarākie līdz šim sastaptie teikumi: iesēdies tādā teikumā un brauc pa barokālajiem līkumu līkumiem kā pa amerikāņu kalniņiem, elpai aizraujoties. (Un visa veida karuseļi un galvas reiboņi man patīk tikai tekstos.) No tulkotajiem man pašai svarīgi un mīļi bijuši Alesandro Bariko pirmie romāni, arī Djēgo Marāni un Nikolo Ammaniti teksti. Un tad tai manā biogrāfijā kā tāds kalns stāv Umberto Eko, ar kura tekstiem man ir visai sarežģītas attiecības.
Vai tu joprojām uzskati, ka tulkotājs ir 'mūks pārrakstītājs'? Vai tas nozīmē: "no manis neko neprasiet, es nekas īpašs neesmu"... Tehnisks darbinieks?
Re, kā notiek: neapdomīgi izmet kādu vārdu savienojumu un tad padsmit gadus vairs netiec vaļā no etiķetes... To mūku tik bieži piemin citi, ka es par viņu klusēju. Es runāju par amatnieku, un arī šis apzīmējums izraisa pārpratumus. Uzskatu, ka labs tulkotājs ir labs amatnieks. Un kļūšana par labu amatnieku, manuprāt, ir teju vai augstākais, pēc kā cilvēks var tiekties. Raugi, amatnieks, ja viņš patiešām ir īsts, labs meistars, strādā ar atbildību un strādā ar smeķi. Amatnieks (redzami vai neredzami) parakstās zem katra darba, taču savu personu nekādi neizspīlē un neuzsver. Viņš saglabā tradīciju (kas tulkotāja gadījumā ir oriģināls), lielākoties nemēģina izgudrot nez ko jaunu, bet vienlaikus katrs darbs ir tieši viņa radīts un cita meistara darbnīcā būtu sanācis pavisam citāds. Un tas ir tiešs pretstats tam "no manis neko neprasiet". Prasiet no manis. Prasiet atbildību. Un prasiet kvalitāti. Tā es to mūku un amatnieku saprotu. Atšķirībā no anonīma strādnieka, tehniskā darbinieka vai ierēdņa. Vai atšķirībā no mākslinieka, kam nemitīgi sevi jāapliecina ar kaut ko jaunu un nebijušu, laužot, graujot un pārkāpjot jau esošo.
Un, jā, man joprojām patīk vārds "pārrakstīt", vēlams, drusku iepauzējot starp priedēkli un sakni: pār-rakstīt. Jo tieši to mēs, tulkotāji, darām. Izlaižam tekstu caur sevi un pārveidojam, pārceļam, pārradām, pārstrādājam. Jo, lai arī cik precīzi un uzticīgi oriģinālam mēs būtu, tulkojums jau ir pār-rakstītais, caur sevi, savu pieredzi, zināšanām un mācēšanu izlaistais teksts.
Kāds dienas režīms šodien un Latvijā ir tulkotājam, kas ir tikai tulkotājs?
Tik sēž un tulko, sēž un tulko... Vai arī nemitīgi cenšas iestāstīt savam iekšējam vagaram, ka vajag taču arī dzīvot nostāk no rakstāmgalda, jo citādi nejēgs vairs aptulkojamo realitāti un nesapratīs, par ko tie rakstnieki savas grāmatas sarakstījuši. Bet tajos brīžos, kad iekšējais apkārtskrējējs un vagars ir vienojušies, ka nupat tomēr vajadzētu pastrādāt, abi kopīgiem spēkiem cīnās par mieru, klusumu un vientulību, kas nemaz nav tik viegli iegūstami. Vai vismaz uzliek austiņas un palaiž mūziku.