no stāsta "Brīvība tīklos"
– Nu, vai esi izlēmis? – Anna ir klusu pienākusi pavisam tuvu.
– Ko? – no pusmiega iztrūkstas Aleksis.
– Ko tālāk darīsi – stāsies kaut kur vai darbu meklēsi?
– Neesmu, nezinu. Negribas man neko.
– Tas nekas. Ne jau gribēšana visu izšķir.
– Ak tā? Tu esi droša. Tas tev laikam no matemātikas, ko? No tiem skaitļiem.
– Varbūt. Zini, es domāju, ka saprotu tevi. Tā mūsu brīvība ir pārāk smaga nasta cilvēkam. Neblenz, – es to pati neizdomāju. Man, – Anna paskatās debesīs, – man viens pasniedzējs iedeva tādu mazu grāmatiņu par visu šito. Smaguma sakne ir vajadzībā izvēlēties. Mums nemitīgi jāizvēlas pieņemt vai noraidīt norises, kas sākušās sen un atnākušas pie mums. Un tās turpinās, lai kādi būtu mūsu lēmumi.
– Norises… Tev izdevās izlasīt arī to, vai mēs paši gribam, vai tomēr mūsu vietā grib kāds cits?
– Paši, paši. Ne velns tevi rauj ellē, ne Dievs debesīs. Pats sevi stum, kurp vien vēlies. Vai arī – kurp vien esi nolēmis. Vai – kurp vien vari. Protams, ar gribu vien nepietiek – tai vajadzīgs kāds iekustinātājs. Es te izrakstīju no tās grāmatas, nu, tieši priekš tevis, – Anna no tumši zilā pusmēteļa milzīgās kabatas izvelk nelielu aploksni.
– Griba?
Griba ir vieninieks tukšuma vietā,
Virs kursora.
Griba ir uguns kociņa galotnē –
Bez sēra.
Un nevis sēras,
Bet prieks.
Griba ir kalni un pauguri,
Bez gribas – līdzeni tuksneši vien.
Griba ir robeža,
dzīvība kaila, arī sākums
un sekas.
no stāsta "Pieci pie tiesas"
– Kāda ir tā tava Anna, vai blondīne? – es uz brīdi atraujos no rīsu bļodiņas.
– Kas viņa tev īsti ir – sieva, draudzene, māte? – Suhobokovs lūkojas pāri brūnajiem briļļu rāmjiem, avīzi nolaidis uz ceļiem.
Bergs acumirklī neko neatbild, un mūsu saruna pārsviežas pie citām lietām. Kamēr mēs spriedelējam par ēšanas pieredzi, politiķiem, benzīna cenām, pelēcīgi balto slimnīcas ēku apņem krēsla. Manas gultas kājgalī ir liels logs, un ik vakaru es redzu, kā laterna raustīgi, palēnām pārtop dzeltenīgā gaismeklī. Mēs esam trešajā stāvā, dienvidu pusē, un laterna iznāk tieši mūsu loga līmenī. Gvozdikovs, kurš pirms tam gulēja man blakus, bija aizklājis logu ar palagu – nevarēja aizmigt, ilgi mocījās. Bet man – bijis nebijis –, es vienmēr esmu labi gulējis, nekas mani nav traucējis un netraucē. Esmu pieredzējis.
– Jums būs grūti iedomāties, kas viņa man ir, – klusi saka Bergs. Viņš aizvien stāv pie loga, kas tuvāk paša gultas vietai.
– Es pat neatceros vairs, kur un kā mēs sastapāmies. Kur es viņu atradu? Varbūt tas bija tirgū, jo viņa kādreiz strādāja tirgū, pie puķēm. Tur bija tāda kompānija – mana Anna, viens tāds Miša, kurš piegādāja visu, kas nu bija nepieciešams, un vēl daži – neatceros vārdus, bet ne jau par to. Anna, viņa vienmēr bijusi pārsteidzoši līdzīga mātei. Ne jau pēc izskata, kaut gan arī, acis un piere, un – galvenais – izturēšanās.
Bergs pagriežas ar seju pret mums, atsēžas uz palodzes un turpina:
– Viņa ilgi mani atraidīja, smējās. Vispār vienmēr daudz smējās, – tie smiekli man laikam būs kapā līdzi jāņem. Un tā kārtīgi izsmējusies, pēc kāda gada viņa man pēkšņi saka – jā, esmu gatava. Būšu tava. Viņai bija meita, bet man dzīvoklis. Daudz stundu, dienām un nedēļām ilgi es esmu pavadījis, viņu slepus vērojot. Šīs dienas, lūk, arī ir manas galvenās atmiņas. Man tās ir godīgas domas, noteikti godīgākās no visām. Un nav man nekādu citu pavedienu, kas notur un mierina, nekādu cerīgu plānu vai darbīgas ikdienas.
no stāsta "Apsūdzības"
Juris ir apmulsis, teātris laikam viņam saistās ar citādu telpu, citādiem ļaudīm un citādu iedomu par viņu pašu. Pamanu, ka viņš paslepus taustās ap brūnās žaketes iekškabatu – droši vien naudasmaks, vai varbūt atslēgas.
Ai, bāc, Keišs nebūs, – Signe cenšas būt nopietni ērcīga, vēdinās ar raupja kartona programmiņu un piepaceļ plānos uzacu lokus.
Nu, tieši šovakar, un ielikuši viņa vietā kaut kādu Znotiņu. Kas tas par Znotiņu, tu zini?
Man liekas, tas ar to balsi, to kruto balsi, ne?
Bet tizli, ne, es tieši gribēju Keišu, viņš tik foršs. Atceries, tajā, nu, kur viņi trijatā, kur tā blokāde, Ļeņingrada, karš, nu tas bija gan super. Un par tiem narkomāniem, nē, nu žēl.
Redzams, ka Juris uzmanīgi klausās, cenšas satvert ikvienu sarunu visapkārt. Kamēr mēs kāpjam, viņš dzird:
A tu redzēji, kā tas Vadims, nu pilnīgi, riktīgi kā dzīvē, ne?
Jā, nu, bet tas Rafalsons taču, nu viņš ir vienkārši superīgs, viņš jebko, pilnīgi un visu tev nospēlēs.
Vai arī:
Un es viņam pretī – nē, zini, šovakar es netusēju gan Vecrīgā, es eju uz teātri, vot. Un viņš tikai gaudo, nu bļīn, beidz, nu daivai uz jebkuru vietu, uz Jūrmalu, nu, vienalga, kur, – viņš tikai maļ un maļ, man pilnu skaipu šitā piegaudoja.
Jā, es jau arī šodien dabūju, zini, tādu virtuālu lekciju, ka aifons vispār nekas īpašs neesot, ā, sori, tu jau nezini – man šito aifonu nupat uzdāvināja. Tas, nu, kā viņu, Edgards no tiem reklāmistiem, es īsti nezinu. Jā, nu a šitais blogers, kas man tagad ira, tas nikns, tipa aifons esot sū un tā...]
no stāsta "Pie jūras"
– Jā, ko es te par pankūkām, es neaizkavēšu vairs ilgi. Dakter, jums, lūdzu, jāatbrauc pie viņa – varbūt atgūsies no tās trakās depresijas. Īstais dēls jau neatbrauks, kas zina, kur viņu meklēt. Parunāsieties un pie viena muguru viņam apskatīsiet – brēc, ka sāpot, nevar gulēt, – Vaira čabinās pa tumšo somu un beidzot paceļ seju, sniedz man kaut kādu lapiņu. – Viņš jau bija sūdzējies par to muguru un pie daktera bijis, nu, taisni pirms tā trakuma ar jūsu avāriju bija. Es atradu no tā laika, ko tie ārsti toreiz bija sarakstījuši.
Tas bija īss atzinums, no tiem, kas drīzāk noraksta, nevis apraksta. Dīvaini, ka viņš tik ilgi ir dzīvojis, man iešaujas prātā. Pirms šķiramies, jau durvīs, es atminos par suni, kas iesāka visu šo nejēdzību.
– Tas suns, ko es sabraucu pirms avārijas, vai tas bija viņa?
– Ko? Ak tas, – jā, laikam bija skrējis sagaidīt uz autobusu. Nuja, taisni no ārstiem jau Uģis arī brauca mājā todien.
Man neiznāca aizbraukt pie Uģa nākamajā nedēļā, lai arī šoreiz es patiešām gribēju, iedomājos par viņu gandrīz ik dienu. Pēkšņi tik daudz darba! Tad tas Čehijas seminārs, kur nevarēja nebraukt, Zanes vecāku mājās bija kaut kādas svinības nedēļas beigās, un it kā jau uz to pusi braucām, bet atkal – kavējamies, skrienam, un nevarētu taču dažās minūtēs cauri tikt. Vēl pēc kāda laika man no Vairas atnāca vēstule, ka Uģis esot miris, un klāt pielikta vēl viena vēstule – no Uģa man – par to braukšanu ar laivu. Man bija kauns to vēstuli lasīt, nezinu kas tur bija iekšā, bet tagad, pēc pārvākšanās, neesmu to vairs manījis.
Cik gan var tālu būt cilvēks no cilvēka? Vai tas būtu vienas kustīgas jūras attālums vai tik, cik šķir rītus no vakariem? Lai nu kā, bet, pārvarējuši kaut nelielu kriksi šī ceļa, nonākuši līdz otrajam sēklim, aizdusas un sirds krampju saliekti, esam spiesti pretvējā apstāties, lai, vājredzīgās acis pret debesīm pacēluši, atvadītos no dažām atmiņu drumslām par sevi un pasauli. Un, ja nu kādam pārcilvēkam izdodas vēl mesties peldus, jūra to pacietīgi nes savos plašumos, līdz arī šāds varonis zūd no atmiņām un paguris laižas dzelmē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
