Nav laika stāvēt rindā (saruna ar Māri Martinsonu)

No juridiskā viedokļa nekādu pārkāpumu nav - filma atbilst četriem no sešiem Ministru kabineta noteikumos apstiprinātajiem Latvijas filmas kritērijiem (pietiktu pat ar trim), Martinsona producēšanas kompānija ir reģistrēta Latvijā, arī filmas operators ir neapstrīdams mūsējais - Gints Bērziņš. Turklāt Lielā Kristapa spēlfilmu sadaļā šis bija īpaši starptautisks gads - festivālam tika pieteikta arī Amerikā dzīvojošā Jāņa Rutmaņa filma Kailums un Amerikā filmējušā Mika Ozoliņa filma Es gribu tavu meiču, tomēr pie nominācijām un pat galvenās balvas tika tikai Nevajadzīgie ļaudis, varbūt tāpēc tie arī nonāca konkurentu uzmanības krustpunktā.

Vai tu, piesakot savu filmu Latvijas Nacionālajam filmu festivālam, biji gatavs, ka daži to sauks par lietuviešu filmu un apstrīdēs Nevajadzīgo ļaužu tiesības piedalīties šajā festivālā?

Es par to vispār nedomāju. Ja es būtu uzņēmis filmu Argentīnā vai vēl kur pavisam citā pasaules malā, vai tam arī būtu kāda nozīme? Reizēm šīs robežas tiek mākslīgi vilktas un uzturētas, bet pašlaik, kad Latvija un Lietuva jau labu laiku ir Eiropas Savienībā un daudzas lietas dara kopā, tāda norobežošanās ir smieklīga.

Turklāt, piemēram, atcerēsimies Aloiza Brenča vai citu latviešu režisoru filmas savā laikā - galvenajās lomās Vitautas Tomkus un Vaiva Mainelīte! Nu, un vai kāds pārmeta, ka tās ir lietuviešu filmas?

Lielajam Kristapam jau arī ir tāda brālīgās draudzības pieredze - 2000. un 2001. gada festivālos balvas par labāko spēlfilmas režiju saņēma igaunis Pēters Simms!

Nu, redzi! Es domāju, Lielajam Kristapam ir senas un dziļas tradīcijas - tas taču notiek jau kopš 1977. gada, ja nemaldos. Lietuvā līdzīgs nacionālais festivāls radās tikai pirms gada - tur tiek sadalītas Lietuvas kino un televīzijas balvas. Manuprāt, jau pirmajā gadā šis festivāls apliecināja sevi kā ļoti neveiksmīgs projekts - piemēram, balvu par labāko scenāriju saņēma televīzijas seriāls, kuru ražo tā pati producentu kompānija, kas organizēja festivālu... Šogad savukārt kā labākās spēlfilmas tika nominētas trīs, no tām divas vēl nebija rādītas uz ekrāniem un viena pat nebija līdz galam samontēta, bet tai bija Eurimages finansējums. Tāpēc šī filma arī tika atzīta par labāko un balvu tai pasniedza Eurimages pārstāvis... Nu, līdz komismam!

Vārdu sakot, es nedomāju, ka norobežošanās un vārīšanās savā sulā jebkad ir devusi labus rezultātus - vajag skatīties plašāk. Mēs jau Nevajadzīgo ļaužu filmēšanas laikā smējāmies, ka nav iespējams noteikt, vai taisām latviešu vai lietuviešu filmu, jo uzņemšanas laukumā nemitīgi skanēja arī latviešu valoda - tā mēs runājām ar operatoru Gintu Bērziņu.

Kāpēc tu aicināji strādāt Bērziņu? Lietuvā nav labu spēlfilmu operatoru, vai arī tev jau no sākuma bija apzināts plāns padarīt filmu iespējami latvisku?

Nekāda plāna nebija. Es biju Lietuvā noskatījis operatoru, kurš tobrīd mācījās Maskavas kinoinstitūtā, bet viņam diplomdarba filmēšana sakrita ar mūsu plānoto filmēšanas periodu. Tad apjautājos saviem draugiem, kas strādā reklāmas aģentūrā, jo zināju, ka uz Lietuvu bieži brauc daži Latvijas operatori un filmē reklāmas. Precīzāk, divi - Jānis Eglītis un Gints Bērziņš. Draugi man ieteica Gintu un iedeva telefona numuru, es piezvanīju...

Vai tu zināji, kā Gints strādā, vai bijis redzējis Lailas Pakalniņas filmas?

Nē, es līdz šim brīdim neesmu redzējis nevienu citu Ginta uzņemtu filmu. (Smejas.) Bet dzīvē ir daudz lietu, kas notiek bez racionāla pamata, bez CV studēšanas un demo disku pētīšanas. Ja man cilvēks, kam uzticos, apgalvo, ka Bērziņš ir labākais; ja es zinu, ka viņš ir beidzis VGIKu, man vairāk neko nevajag zināt! Jau pēc pirmās telefonsarunas bija skaidrs, ka mēs saprotamies; Bērziņš vienā naktī izlasīja scenāriju un no rīta zvanīja man, ka gribot taisīt šo filmu. Pirmajai klātienes sarunai es biju sagatavojis sarakstiņu - jautājumus, ko mums vajadzētu izrunāt. Kad Gints izvilka savu sarakstiņu, izrādījās, ka tie abi ir vienādi...

Es, protams, labprāt noskatītos vēl kādu Ginta filmu, bet kaut kā līdz šim nav iznācis laika...

Tad man atkrīt viens jautājums - gribēju jautāt, kāpēc tu liki Gintam strādāt tā, kā viņš agrāk nekad nav strādājis, bet tu, izrādās, nemaz nezini, kā viņš parasti filmē...

Es tiešām nezināju! Un biju ļoti pārsteigts, kad man vēlāk cilvēki teica, ka Bērziņš ir hrestomātiskākais operators Latvijā. Savukārt man pirmais noteikums bija - es gribu dzīvu kameru, man šķiet, ka šis stāsts to prasa. Varbūt iemesls ir arī tas, ka lietuviešu kino ir ļoti statisks - garās fotogrāfijas.

Bērziņš arī tā mēdz filmēt...

Varbūt, bet man viņš teica - es arī gribētu dzīvu kameru! Es varbūt vēl daudz ko nezinu par Gintu, bet pamazām viņu iepazīstu, nu jau strādājam kopā pie nākamās filmas.

Pēc Nevajadzīgo ļaužu pirmizrādes Lietuvā Gints teica - tas esot mans nopelns, ka viņš filmējis tieši tā, jo es ļāvu. Un tā jau arī ir - tieši režisors vai nu palīdz operatoram atrast kādu jaunu paņēmienu, vai arī, gluži otrādi, aizliedz viņam, ierobežo operatora spējas, un process kļūst diezgan mehānisks. Ir varbūt diezgan daudz talantīgu operatoru, kuriem vienkārši trūkst iespēju attālināties no tā, ko viņi dara ikdienā; eksperimentēt un izmēģināt ko jaunu.

Ir vēl tāds diezgan vienkāršots pieņēmums - ja filmā tricinās kamera, tā ir Dogmas stilistika. Vai tu domāji par Dogmu, ļaujot Bērziņam eksperimentēt? Jeb arī par Dogmu tu nekā nezini, tāpat kā par Bērziņa iepriekšējām filmām?

Nē, par Dogmu es šo to esmu dzirdējis, nav jau ar mani tik traki! (Smejas.) Dogma ir okei - kā viss, kas izsit cilvēkus no ierastā stāvokļa un piespiež paskatīties no cita rakursa.

Mēs, protams, ar Bērziņu apspriežot topošās filmas stilistiku, runājām piemēru valodā - varētu strādāt tā, kā tajā vai citā jau radītā darbā. Tas nav nekas slikts, tā nav kopēšana, tikai precīzāka iespēja formulēt, kurā plauktiņā mēs savu filmu gribam ievietot. Bez šaubām, mēs noskatījāmies Injaritu 21 gramu, es vēlreiz skatījos Larsa fon Trīra Šķeļot viļņus - tas ir tas virziens, kurā meklējām savu ceļu, un ir daudz lietu, ko mēs no tā visa varējām pamācīties. Man pēc pirmizrādes viens lietuviešu žurnāls uzdeva jautājumu, vai mēs neesot ietekmējušies no filmas Šķeļot viļņus, un es teicu - jā, bet tikai paņēmienu ziņā. Piemēram, lai radītu sajūtu par cilvēku baznīcā, nebūt nav obligāti nepieciešams kopplāns; pareizi saliekot informāciju, var pateikt daudz vairāk, nekā strādājot tradicionālā veidā.

Patiesībā jau ir ārkārtīgi daudz filmu, kurās "kamera tricinās", kaut vai seriāls 24 stundas, kas man ļoti patīk. Bet tas ir arī žanra jautājums. Mēs, piemēram, esam pieraduši, ka drāmā vajadzīgi gari un statiski kadri, jo it kā ir jāiedziļinās varoņa psiholoģijā, jāredz viņa acis un ilgi, ilgi jāskatās uz aktieru sejām. Bet, ja tu pēkšņi izmanto paņēmienus kā trillerī vai... kā ir latviski action?

Tāpat vien ir...

Nuja, tātad, izmantojot cita žanra paņēmienus, skatītājs tiek izsists no rutīnas. Man ļoti patīk, ja filmā kamera ir dzīva, tā parāda tev tieši to, kas jāredz, tā seko darbībai, domā, jūt un redz.

Bet tagad mēs ar Gintu strādājam jau pie nākamās filmas, un esam nolēmuši, ka tur kamera būs, kā viņš saka, nekaunīgi statiska.

Tevis piesauktie piemēri parasti tiek ierindoti plauktiņā ar šiltīti art house. Vai tava filma arī tur iederas?

Jā, tā ir pietiekami nopietna filma par nopietnām lietām.

Es gan te, Latvijā, esmu dzirdējusi arī tādu viedokli - art house gan tas esot, bet pārāk apzināti konstruēts. It kā būtu kāda recepte, kā uztaisīt filmu, kam labi iet festivālos, un autori rūpīgi šai receptei sekojuši.

Bet Lietuvā Nevajadzīgie ļaudis kļuva par skatītāko filmu!

Līdz tam es arī gribēju nonākt - Latvijā valda uzskats, ka art house filmām šajā valstī vispār ir tikai kādi trīs vai četri tūkstoši potenciālo patērētāju, un vairāk neviena filma nevar sapulcināt, lai kā pūlētos. Nevajadzīgie ļaudis Lietuvā savāca 50 000 skatītāju - kā tas jums izdevās?

Galvenā problēma ir tā, ka strādāt ar filmu nav jābeidz tad, kad tā ir samontēta un gatava; darbs pie filmas beidzas tikai tad, kad to noskatījies pēdējais skatītājs. Latvijā ļoti labs piemērs ir Rīgas sargi - protams, tajā lietā ir daudz nianšu, bet es šobrīd runāju tieši par to, kā tika strādāts ar auditoriju, un rezultāti pierāda, ka tas bija ļoti labi izdarīts. Brīnumi nenotiek - nevar uztaisīt filmu, nolikt to un gaidīt, ka cilvēki skries kā mušas. Nē, ar filmu ir jāstrādā! Mēs arī ar savējo strādājām jau trīs mēnešus pirms pirmizrādes.

Vai tu varētu izstāstīt kaut ko pamācošu Latvijas producentiem, kuri ļoti reti atvēzējas uz tādām kampaņām?

Pamācoši vai, precīzāk, iedarbīgi tas būtu tad, ja viņiem filmas būtu jātaisa par savu naudu, kā mēs to darījām. Valsts finansējums šajā ziņā mazliet demoralizē - par padarīto darbu tu naudu esi it kā saņēmis jau pirms tam, un tālākais tevi neinteresē.

Viena daļa kinocilvēku šo projektiem piešķirto finansējumu tā arī uztver - kā regulāru algu.

Jā, un tev nav jādomā par atpelnīšanu, kaut vai par kādu kritisko punktu - piemēram, ja nesasniegsi 50 000 skatītāju, tev tā nauda būs jāatdod atpakaļ! Vai, vienalga, jebkuri pārsimt lati, ko producents ieņem par biļetēm - tas taču arī ir kaut kāds rezultāts!

Esmu redzējusi vecos dokumentos, ka deviņdesmitajos gados Nacionālais Kino centrs vēl lika valsts finansētu filmu producentiem dalīties biļešu ieņēmumos ar valsti, un zināma loģika tur ir. Tagad katrs producents, kaut vai uztaisījis filmu simtprocentīgi par valsts naudu, rezultātu uzreiz uzskata par savu privātu īpašumu un daži pat nelabprāt to atvēl rādīšanai bezmaksas seansos...

Tieši tā! Šādā situācijā netiek domāts par skatītāju, bet gan par savu paša vēderu, par savu un komandas labklājību. Bet vai tad filmas netaisa tāpēc, lai izstāstītu pasaulei kādu stāstu un lai šo filmu redzētu pēc iespējas vairāk skatītāju?! Un tāpēc taču ir jādomā, kā šo filmu parādīt, kā likt skatītājiem par to uzzināt - jā, varam lietot vārdu reklamēt, jo informācijas plūsma ir milzīga un cilvēki tajā vienkārši noslīkst. Sen jau vairs nepietiek ar to, ka tu kaut kur piespraud mazu plakātiņu un tavu filmu divas nedēļas rāda vienā zālītē.

Tajā brīdī, kad cilvēks šajā procesā iegulda savu naudu vai kāda cita naudu, par kuru būs jāatskaitās, viņš sāk domāt citādāk.

Vai tev tie 50 000 skatītāju atnesa kādu peļņu?

Nē, atpelnīt neko nav iespējams, matemātika ir ļoti vienkārša visā pasaulē - producents saņem trešdaļu no kases ieņēmumiem. Tāpēc, ja mēs dzirdam, ka kāda Holivudas grāvēja budžets ir bijis simt miljonu un kases ieņēmumi - divsimt miljonu, tas nozīmē, ka producents ir dziļos mīnusos. 50% ieņēmumu saņem kinoteātris, no otriem 50% atskaita mārketinga izdevumus un pārējo sadala izplatītājs ar producentu. Pie mūsu filmas budžeta - apmēram 300 000 latu -, lai izietu pa nullēm, kases ieņēmumiem būtu jābūt 900 000 latu, un Lietuvā nacionālajam kino tas ir pilnīgi nereāli. Tur pašlaik lielākie ieņēmumi ir trešajam Ledus laikmetam - apmēram pusotra miljona dolāru.

Tātad visus šos 300 000 latu filmas budžetam jūs savācāt paši, jo ne Lietuvā, ne Latvijā valsts institūcijas topošo filmu neatbalstīja?

Tieši tā, projektu iesniedzām gan Lietuvas kultūras ministrijā, gan Latvijas Kino centrā kā kopražojumu, un tas notika apmēram vienā laikā ar daudzām citām filmām, kas Latvijā šobrīd vēl ir ražošanā. Piemēram, filmēt sākām vienā laikā ar Rūdolfa mantojumu...

Nu, Rūdolfa mantojumam būšot trīsreiz lielāks vēriens...

Jā, bet mēs sākām pavasarī, un nākamā gada janvārī jau bija pirmizrāde; Gints toreiz teica - to vajadzētu Latvijā visiem izstāstīt, ka ir iespējams filmu ne tikai iesākt uzņemt, bet arī pabeigt...

Man nesen bija interesanta saruna Minskā ar Baltkrievijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāju. Viņš stāstīja, ka prezidents Lukašenko sasaucis kopā visu kinoindustriju un teicis - viņš nesaprotot, kāpēc valsts vispār dod naudu filmu uzņemšanai, ja tas viss pazūd kā melnā caurumā un labu filmu nav. Ja gribat taisīt filmu, atrodiet sponsorus, ar savu ideju pārlieciniet viņus investēt, un tad, ja filma būs veiksmīga, valsts jums to naudu atdos atpakaļ! Mans sarunu biedrs bija sašutis - kā viņš tā var runāt, mums tagad būs jāstaigā pie sponsoriem un jāmeklē nauda?! Bet es skatījos uz viņu un domāju - nu, patiesībā jau tā būtu pareizi... Tādā veidā atsijātos daudzi liekēži, jo pašreizējā sistēma neveicina īstu producenta domāšanu, darba operativitāti. Pašlaik producents, ja reiz ticis pie atbalsta projektam, domā, kā šo projektu izstiept ilgāk, lai naudas plūsma nebeigtos...

Jā, filma bieži vairs nav svarīga kā rezultāts, ko iespējami ātri parādīt skatītājam, bet gan kā process, kas nodrošina daudzmaz regulārus ienākumus...

Lietuvā ir tieši tāpat. Pirmajā gadā tu dabū naudu projekta attīstīšanai, otrajā gadā - ražošanai, bet tikai daļu, tāpēc trešajā gadā jānāk pēc atlikušās naudas ražošanai, un tad nu ceturtajā gadā var laimēties saņemt finansējumu filmas pabeigšanai. Četri gadi vienai filmai! Var saprast, ka tas saistīts arī ar nepietiekamu finansējumu nozarē, bet tajā pašā laikā nekur taču nav rakstīts - nemeklējiet naudu paši!

Pirms mēneša izlasīju tādu ziņu par Lietuvas kino - lai gan pārāk necenšos par tām būšanām interesēties, jo ar Lietuvu kino nebeidzas, varbūt tas tikai sākas ārpus tās robežām... Nu, lūk, viens lietuviešu producents, kurš no valsts filmai jau ir saņēmis vairāk nekā 600 000 latu, pēkšņi paziņoja, ka viņam vēl vajag 30 000, un ja tos viņam neiedos, tad Lietuva viņa filmu neredzēs un šie 600 000 būs izmesti vējā!

Zini, tieši tā dara arī Latvijā...

Paklau, bet nieka trīsdesmit tūkstošu dēļ! Tas taču ir nekaunīgs aprēķins, tur nav nekādas runas par mākslu! Un tā ir visu šo mazattīstīto kinoindustriju nelaime - es gan nezinu, kā ir Igaunijā, varbūt citādāk.

Latvijā mēdz runāt, ka Igaunijā viss ir labāk - vairāk naudas filmu nozarei, vairāk skatītāju pašmāju filmām, vairāk starptautisku panākumu A klases festivālos... Bet pirms gadiem četriem Maskavā satiku Lietuvas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāju, un viņš teica - Lietuvā tieši tāpat runā, ka Latvijā viss ir daudz labāk...

Gitis Lukšas joprojām ir Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs, nupat viņš pabeidza filmu, kuras budžets bija apmēram 450 000 latu; taisīja to četrus gadus pēc parastās shēmas, un galu galā filmu noskatījās 2500 skatītāju...

Kas par vainu? Filma slikta, jeb nebija tādas reklāmas, kā Nevajadzīgajiem ļaudīm?

Es domāju, vaina ir filmā. Melnbalta, ar pilnīgi neskaidru stāstu, nepazīstama aktrise no Ukrainas...

Klasisks Arsenāla kino...

Tu smejies, bet man arī bija smieklīgi lasīt, kā Lietuvas kritiķi centās uzrakstīt kaut ko brīnišķīgu par šo Kinematogrāfistu savienības vadītāja uzņemto filmu, kuru skatītāji negrib redzēt. Tie paši kritiķi, kas manu filmu lamāja pie katras iespējas.

Par ko?

Par visu! Iedomājies, viena no centrālajām kritiķēm uzliek savai recenzijai virsrakstu: "Idiote, vecmeita un invalīde ar vienu kāju". Un recenzijas galvenā tēma bija par to, kā Martinsons necieš sievietes. Bet vēl pēc tam visi tie paši kritiķi, kas jau publiski izteikušies, cik mana filma slikta, sēž nacionālās balvas žūrijā un lemj, kurām filmām dot balvas...

Varbūt tas bija pat simboliski, ka mēs pēc filmas pabeigšanas izvēlējāmies tai tieši šādu nosaukumu... Darba procesā tā saucās Zaudējums, angliski vēl tagad ir palicis Loss, bet lietuviski un latviski - Nevajadzīgie ļaudis. Un mazliet tā jutāmies arī mēs.

Vai tu pēc tā visa esi uz Lietuvu apvainojies? Tev arī finansiālo atbalstu par filmas izplatīšanas panākumiem neesot piešķīruši, argumentējot, ka tā nemaz nav Lietuvas filma, jo nav par valsts naudu uzņemta...

Nē, kas tur ko apvainoties! Ja man par filmu komplimentus izsaka Vongs Karvajs un Benito del Toro, tad tāda Lietuvas reakcija man ir jau diezgan vienaldzīga. Jo šie ir tie cilvēki, kas strādā īstā kinoindustrijā, nevis mazā valstiņā plēšas par savām interesītēm. Tāpat japāņu aktrise Kaori Momoi, kura filmējusies Geišas atmiņās un pie Sokurova Saulē, bet nu jau filmēsies manā nākamajā filmā; viņa strādāja Šanhajas festivāla žūrijā un neuzmanīgi izteicās - Nevajadzīgie ļaudis viņai tik ļoti patīkot, ka labprāt filmētos šī režisora nākamajā filmā. Nu, tagad tas notiks, jo viņai patika scenārijs... Tā ir pavisam cita pasaule ar citām mērauklām, tur tevi vērtē pēc padarītā, nevis pēc tā, no kurienes tu esi, ar ko draudzējies un ko par tevi domā tavas valsts kinokritiķi.

Bet, ja tevi Lietuvā kritika slavētu un valsts dotu naudu, vai tu tomēr tāpat atgrieztos Latvijā, kā tas notiek tagad? Turklāt šeit tevi varbūt lielā mērā gaida viss tas pats, tikai uzvārdi būs citi...

Uz to es esmu pilnīgi gatavs. Vēl man kāds jautāja - kā tad tā, kad visi brauc no Latvijas projām, tu atgriezies te taisīt filmu! Bet es jau nenāku, lai te kopā ar visiem klauvētu pie vienām durvīm un gaidītu naudu.

Zini, godīgi sakot, man mazliet apnika tā dīvainā sajūta, ka visur pasaulē mani stāda priekšā kā lietuvieti, es to vairs negribu piedzīvot. Turklāt šīs abas valstis ir tik tuvu, bet kinopasaulē vienādi nepazīst ne Latviju, ne Lietuvu.

Un ko tu pats zini par Latvijas kino? Neesi redzējis Bērziņa filmas, varbūt vēl kādas neesi redzējis? Vai arī tev nav svarīgi, kas notiek tajā Latvijas kino, jo tu taisi pats savējo?

Negribu teikt, ka nav svarīgi. Tomēr - man ir ieceres, kuras gribu realizēt, un laika nav daudz, tāpēc, ja vispār atrodu brīdi, kad skatīties kino, un tad man jāizvēlas... Nu, tici man, ir ko izvēlēties; tik liels latviešu kino patriots es nevaru būt... Es, starp citu, ļoti bieži eju no filmām ārā, pat no labām - tikai tāpēc, ka laiks skrien! Esmu ieguvis galveno informāciju par filmu, un man pietiek.

Es gan esmu finālu fane un neeju ārā no filmām, jo vienmēr ceru - pat ja sākums nav labs, ir ļoti svarīgi, kāds būs fināls; reizēm ar to var pārvērst visu, kas iepriekš šķiet neglābjami samaitāts.

Nē, tā nemēdz būt, ka fināls visu atrisinātu. Nu labi, Tarantīno filmu es noskatījos pilnībā, jo man viņš ļoti patīk - tā ir kā saruna ar nopietnu un gudru cilvēku vai laba grāmata.

Bet citādi - man nav laika, man šobrīd ir padomā četri kino projekti... Ko man tas dotu, ja es skatītos latviešu kino, lai konstatētu šābrīža reālo situāciju, ja tepat aiz Bauskas neviens par šo kino vairs neko nezina? Bet, ja šī latviešu filma nonāks vismaz līdz Panevežiem vai Viļņai, es to noteikti noskatīšos.

Es neesmu kinokritiķis, es vispār neesmu nekāds lielais kino fans.

No kurienes tad tev tā vētrainā vēlēšanās taisīt filmas, ja nav tikpat lielas vēlēšanās tās skatīties? Vienkārši apnika strādāt televīzijā?

Es visu mūžu esmu gribējis taisīt kino, man vienkārši līdz tam bija jānonāk. Ir daudz lietu, kas man sakrīt ar vienu citu producentu, kas strādā ļoti produktīvi, - ar Ēķi. Viņš vienā intervijā teica - televīzija ir tas posms, kam bija jāiziet cauri, lai nonāktu pie kino. Man bija tāpat - es televīzijā strādāju 15 gadus un visu laiku domāju par kino. Bet, ja tu neesi piedzimis ar kameru rokās vai nav kāda bagātnieka, kas teiktu - še tev naudiņa, uztaisi filmu! -, tad nu tā iznāk, ka pie pirmās filmas var tikt gandrīz 50 gadu vecumā. Tāpēc jau man nav laika stāvēt rindā projektu konkursos un četrus gadus taisīt vienu filmu, manā vecumā gadiem ir pavisam cita vērtība.

Starp citu, pilnīgi nesaprotu cilvēkus, kas nicīgi izturas pret seriāliem - tā taču ir brīnišķīga skola, vismaz kamēr mums nav kino augstskolas, kas varētu sagatavot īstus, mūsdienu kinodarbā rūdītus profesionāļus. Jo - ko gan jaunajiem var iemācīt cilvēki, kas paši šobrīd aktīvi nestrādā filmu uzņemšanā? Varbūt viņi ir kādreiz taisījuši labas filmas, bet tad lai pasniedz kinovēsturi, jo pašlaik kinopasaule ir pilnīgi mainījusies un aktīvai filmu veidošanai pamatā ir pavisam citi principi.

Tā tu runā tāpēc, ka tev pašam nav kinoizglītības?

Nē, es runāju par reālo situāciju. Es esmu mācījies scenāristu darbnīcās, Media kursos, bet ikdienas darbs televīzijā dod vēl vairāk. Tu iemācies rakstīt scenārijus, ātri strādāt uzņemšanas laukumā, darboties ar aktieriem. Es pēc profesijas esmu teātra režisors, bet televīzija manu pieredzi padarīja daudzveidīgāku. Jo patiesībā profesionālis jebkuru procesu var pagriezt sev vajadzīgā rakursā un iegūt no tā pozitīvu bagātinājumu.

Kāpēc nepaliki teātrī, kāpēc tev vajag to bildi mehāniski fiksēt? Jeb tev ir par maz to 1000 skatītāju, ko var iedabūt Dailes teātra lielajā zālē?

Tie bija citi laiki - 1989. gads, sākās jaunas formas un jauni darbi. Daudzi mani draugi bija mūziķi, es uztaisīju pirmo videoklipu Šis ir mans auto, un tad jau nācās turpināt ar klipiem. Un tagad man iekšā ir ļoti daudz stāstu, kurus es gribu izstāstīt.

Bet kāpēc tieši kinovalodā, nevis, piemēram, teātrī?

Nē, teātrī to nevar. Es gribu runāt kinovalodā, man patīk kino. Skatījos kombinētajiem kadriem veltīto izstādi kinoteātrī Rīga un atcerējos, ka man visu bērnību bija viena mīļākā grāmata no tēva plaukta - Комбинированные киносьемки. Tas nekas, ka krievu valodā, man traki patika tās bildītes - cik interesanti, pavisam cita pasaule!

Starp citu, mana vecmāmiņa strādāja Rīgas kinostudijā, man šķiet, par grāmatvedi, tēvs arī strādāja, bet es negribu apgalvot, ka tieši tāpēc tagad taisu kino. Vienkārši cilvēks kādā brīdī sāk domāt, ko viņš gribētu darīt, un tad, atkarībā no tā, vai mērķis ir vieglāk vai grūtāk sasniedzams, agrāk vai vēlāk pie tā nonāk.

Tātad pats visu var veidot un ietekmēt?

Nedomāju, ka visu, bet noteikti ir brīži, kad tev jāsaprot - tagad viss jāņem savās rokās un jārīkojas. Tos brīžus nevajag palaist garām, jo patiesībā jau no gaisa kaut kas nokrīt ārkārtīgi reti.

Man šķiet, visas problēmas atrisinātos brīdī, kad mēs spētu katru gadu uztaisīt vismaz kādu filmu, ko varētu noskatīties gan paši, gan, teiksim, igauņi, poļi, amerikāņi, un teiktu - tā ir laba filma!

Kā tu domā, kāpēc mūsu filmas neiet pāri robežām? Kāpēc Rīgas sargi neizraisīja tādu pašu furoru ne Lietuvā, ne Igaunijā?

Toties tos ļoti labi skatījās Japānā!

Nu, nu... Es lasīju ziņu - Japānā esot bijusi pilna zāle, 300 cilvēku. Pie Japānas iedzīvotāju skaita tas ir kā mīnus pieci latvieši... Tas nav nekāds uzbrauciens filmai, tikai fakta konstatācija - ļoti veiksmīgs, bet lokāls produkts.

Bet DVD pērk!

Atgriežoties pie jautājuma - nedrīkst filmu taisīt tikai tāpēc, ka tu gribi uztaisīt filmu. Protams, ja tu to filmu taisi sev un savam draugu pulciņam, tas ir citādāk. Bet, tikko tu gribi, lai filmu skatītos arī aiz robežām, viss ir ļoti jāpārdomā, sākot jau ar stāstu, sižetu, aktieriem; katrs punkts ir svarīgs. Jo tur neviens sajūsmā nekliegs tikai tāpēc, ka tā ir jauna latviešu filma, tas nav pārdodams brends. Latvijas hokejisti ir brends, Lietuvas basketbolisti arī, bet kino...

Tu domā, ka esi atkodis šos knifus un zini, kā tas jādara?

Nē, bet par to ir jādomā. Ja tu gribi uztaisīt filmu, kuru skatās, tad vispirms izdomā, kur viņu skatīsies. Nevar paņemt stāstu par Preiļiem un cerēt, ka tas aizies visā pasaulē.

Paga, bet varbūt tur ir vispārcilvēciskas problēmas - es domāju, Preiļos mīl un cieš tāpat kā visur citur!

Es saprotu, bet ar to nepietiek - pasaulē katru dienu saražo simtiem filmu, tie ir nežēlīgi noteikumi. Visa kā ir daudz, un tev jāatrod tas viens, kas būs atšķirīgs. Var jau aizstāvēt tīrās mākslas principus, bet tomēr, kas ir labāk - ja filmu noskatās simti tūkstošu, vai arī ja to neviens negrib skatīties?

Vai tu nākamo filmu arī būvē tā, lai to skatītos daudzi un visur pasaulē? Filmēšot Honkongā...

Jā, un iedomājies - reizēm jau nav viegli noorganizēt filmēšanu tepat uz vietas, bet mēs tagad organizējam procesu 8000 kilometru attālumā! Bet nekas, 9. novembrī sāksim filmēt.

Vai tajā stāstā ir kāds latvietis?

Nē, turklāt filma būs ķīniešu un angļu valodā. Man varbūt jāatvainojas, bet Latvijas valsts man nav devusi šai filmai naudu, lai es ar to nestu pasaulē latviešu valodu, un tas nemaz nav vajadzīgs. Tas ir jautājums par auditoriju - ja mēs gribam kaut ko rādīt pasaulei, ir jālauž tā barjera. Jā, no maniem četriem projektiem divi ir balstīti latviešu literatūrā, un tie arī būs latviešu valodā, bet šajā filmā mēs ļaujamies eksperimentam. Gints Bērziņš man šodien prasīja - un mēs tiešām nesapratīsim ne vārda no tā, ko aktieri runā uz laukuma?! Es teicu - nē! Un Gints teica - tas gan forši!

Tiešām forši - kā Joseliani Un tapa gaisma, kur visa runāšana notiek kādas Āfrikas cilts valodā, lai vārdi netraucētu skatīties filmu. Fellīni arī esot žēlojies, ka skaņa visu sabojā - viņam, piemēram, vajadzīgs attēls, kur daži cilvēki pļāpā, bet, tikko skatītājs sāk klausīties, tieši ko viņi tur pļāpā, tā viss ir pagalam.

Nu, mums tomēr būs angļu titri, un es jau arī filmēšanas laikā daudzmaz zināšu, ko aktieri runā, jo pats esmu rakstījis scenāriju. Bet to jau es pirms dažiem gadiem domāju - būtu ļoti interesanti uztaisīt filmu ar kādiem rumāņiem vai bulgāriem; tieši tāpēc, ka es tur neko nesaprotu, tā man būtu pilnīgi jauna pasaule. Visi par mani smējās, bet tagad es taisu filmu, kurā divas trešdaļas būs ķīniešu valodā... Ir jāmeklē jauni izaicinājumi.

Latviju manā jaunajā filmā pārstāvēs arī aktrise Kristīne Nevarauska, bet pamatā jauno projektu taisa tā pati trijotnīte, kas tika augsti novērtēta Šanhajas festivālā - Gints Bērziņš, Andrius Mamontovs kā galvenās vīriešu lomas tēlotājs un komponists, un es. No komandas atkarīgs ļoti daudz, un nav svarīgi, vai es esmu redzējis viņu iepriekšējās filmas. (Smejas.) Es ļoti priecājos, ka man ar Honkongas partneriem izdevās vienoties par savu operatoru. Jo strādāt ar ķīnieti, lai cik viņš būtu brīnišķīgs operators... Ir tomēr kaut kas vēl, kas uzņemšanas laukumā vajadzīgs. Tā pleca sajūta. Kā es teicu Gintam - nu man vismaz būs, ar ko normāli latviski pazviegt.

Māris Martinsons, scenārists, režisors, montāžas režisors

Filmogrāfija (režisors, autors, producents):