Dziesmu svētku virsdiriģenta godā Gido bijis desmit reižu. Viņa rokas zīmējušas Pētera Barisona dziesmas "Mūzai" un "Latvijā", Jāņa Norviļa "Balsis", Emīla Dārziņa "Ciānas bērnus" un "Lauztās priedes", Ādama Ores "Daugavas zvejnieku dziesmu", Jurjānu Andreja "Lūk, roze zied", "Tumša nakte, zaļa zāle" Emiļa Melngaiļa apdarē un citus darbus. Cēsu skolotāju institūtā Gido mācījās par literatūras skolotāju, Stāmerienas skolā viņš bija dziedāšanas un sporta skolotājs, taču necik ilgi - un Gido seko brālim diriģenta gaitās. Pirmo uzvaru Dziesmu svētku karos Gido ieguva 1955. gadā ar Rīgas Pedagoģiskā institūta jaukto kori. Vēlākos laikos daudzkārt ņēma godalgotas vietas ar Bauskas rajona kultūras nama skolotāju kori "Daina" un, jo īpaši, ar kori "Daile".
Kā Mūzikas akadēmijas docētājs Gido Kokars izaudzinājis virkni kordiriģentu. Viņu vidū nesenais Valmieras rajona virsdiriģents un 2003. gada Dziesmu svētku virsdiriģents Guntars Ķirsis, grupas "Marana" soliste un LMB 2008 pasniegšanas ceremonijas režisore Dace Pūce, ilggadējais kora "Daile" asistents Jānis Sējāns, leģendārais opernama kora vadītājs Ilgvars Matrozis, nesen aizsaulē aizgājušais "Gaudeamus" diriģents Verners Krēsliņš, Daugavpils koru entuziasts Edgars Znutiņš un daudzi citi.
2008. gada maijā Latvijas radio 3 "Klasika" raidījumā "Mākslinieka darbistabā" Intai Pīrāgai un Jānim Markovam Gido Kokars stāsta, ka Buļļusalas iedzīvotāji ir neapmierināti - kaimiņos diriģenti, bet kora salā nav. Kāpēc Buļļusala? Tur nu jau daudzus gadus atrodas brāļu Kokaru vasaras mītnes. Tiesa, uz ūdensslēpēm Gido pirmo un vienīgo reizi (toties sekmīgi) nostājies Jura Podnieka filmā par kori "Ave sol". Taču makšķerēšana joprojām aktuāla. "Klasikas" raidījumā Gido atceras, ka uz 1963. gada dzimšanas dienu ielicis grunteni un izvilcis rokas resnuma zuti. Sanācis teicams gaviļdienas galerts. Buļļupē joprojām mājojot zuši. "Arī gulbīši peld visu vasaru."
Brūns kā kastanis Gido saka: "Saule ātrāk pienāk labiem cilvēkiem. Uz Kanāriju salām nebraucu, sauļojos tepat upes krastā. Izvelku raskladušku, nolieku tuvāk ūdeņiem, guļu saulītē un klausos, kā par upi brauc kuģīši." Gido ir ne tikai lielisks diriģents, bet arī prasmīgs namdaris - savai vasaras mājai pats bijis arhitekts, būvuzraugs un celtnieks. "Jumtu gluži pats neliku, taču vēl nesen pats salaboju."
Nav sastapts grūtsirdīgs vai noskumis. "Ja bēdājos, tad viens pats. Grūtums jāatstāj mājās." Tomēr mūzikā labprāt ļaujas liriskām noskaņām. Imanta Kalniņa izcilais, lakoniskais un sapņainais kora cikls ar Poruka dzeju tapis Gido uzraudzībā. "Citreiz saku viņam [ImKam] - uzraksti tādu dziesmu, lai es pats labprāt dziedātu un cilvēki sanāktu un sajūsminātos." Tapa dziesma ar Veidenbauma dzeju "Jau ziediem rotātas pļavas" - veltījums Gido Kokaram un "Dailei".
Koris "Daile" - tas ir Gido Kokara radošā mūža sinonīms. Klausāmies arhīvā - visas dziesmas īstajā tempā maigi, taču negrozāmi iedīdītas, iesēdinātas tā, ka turas skaņu celtne - ne liekas jūtināšanās, ne pārlatviskas muzicēšanas. Stalts spēks un vijīgs maigums. Iņ un jan vienās rokās, vienā kora apskāvienā. Pats būdams karstasinīgs jan, Gido māk novērtēt iņ. Paskatieties, vēl šodien tā valrieksta kodola šķelmīgā seja bārsta dzirkstelītes. Šis mūzikā iestādītais vīrs ir dzīvīgs kā mūžīgais asns.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
