Visticamāk akadēmiski bezpersoniskā tēze, ka šovakar „Sapņu fabrikā” notikušais grupas koncerts (gluži kā viss vakars kopumā) bija viens no dīvainākajiem, kas pašmāju koncertdzīvē baudīts pēdējā laikā, būs visprecīzākā pēckoncerta sajūtu dokumentētāja.
Vieta: „Sapņu fabrika”, Rīga

Laiks: 2005.gada 12.oktobris

Vērtējums:


Sākot jau ar vakara iesildītājiem – jaunuzlekušo pašmāju zvaigzni „Goran Gora” un „Rhythm Community” Denisa Paškeviča virsvadībā, vakars kļuva par īstu mūzikas stilu, žanru un noskaņu miksli. Kamēr „Goran Gora” uzstāšanās laikā vienlaikus mijās prieks par faktu, ka „nieka” desmit gadus pēc oriģināla, arī Latvijā ir kāda persona, kas varētu pretendēt uz „pašmāju Deimons Gouss” (viņš arī „Badly Drawn Boy”) statusu, un skumjas, ka tas noticis tik vēlu, tad pēc neilga brīža, „Rhythm Community” savukārt deklarēja, ka šķietami visaizmigušākajā mūzikas žanrā Latvijā – džezā – viss ir kārtībā, un uzstāšanās, kas iesākās kā „lounge” fona mūzikas kvalitatīva versijam pārvērtās patiesi aizraujošā džeza, fanka un improvizāciju virpulī. Līdz ar to jo grūtāk bija abiem iepriekšminētajiem muzikāli pievienot „vakara naglu” – franču eksperimentālo projektu „Nouvelle Vague”.

Kā jau savā ziņā biju gaidījis pēc abu producentu idejiskā kopdarba – paštitulētās grupas debijas plates noklausīšanās, mūzikai, kas ir pēdējā laika „hīts” veikaliņu un kafejnīcu īpašnieku aprindās, būtu jāpārsteidz ar savu vizuālo jeb „dzīvā” koncerta versiju. Un tā arī notika. „Nouvelle Vague” piecu cilvēku kolektīva stūrakmeņi nepārprotami bija abas tā solistes: pēc matu sakārtojuma - tikko no gultas un pēc uzvedības – Bjorkas bērnišķības iemiesojums Marina De Karbona un psihodēlisko kustību, taču fantastiskās balss īpašniece Fēbe Tolmere.

Pirmās koncerta melodijas pagāja neizpratnē – lēkt vai nelēkt līdzi abām trakulīgajām skatuves iemītniecēm, kas šķita tik ļoti apkārtējās pasaules netraucētas un saudzētas, ka vienlīdz labi varētu teikt, ka ne tikai nekad iepriekš nav dzirdējušas par „Joy Division”, bet arī, piemēram, par televizora eksistenci. Tomēr brīžiem pat pārlieku uzspēlētajā performancē bija lieki meklēt to mīļumu un sirsnību, kurš pa visām šuvēm spraucās laukā no apvienības albuma. Tas vienkārši slēpās vienkāršā faktā – spējā pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir. Diemžēl vismaz man personīgi šī atziņa „apgaismoja” tikai koncerta pamatlaiku noslēdzošās un jau pieminētās ‘Love Will Tear Us Apart’ laikā - vakara nenoliedzami lieliskākajā brīdī. Pēc nerimstošām un pamatotām ovācijām atgriezušās uz skatuves, abas lēdijas izpildīja vēl vienu ugunīgas dejas un kustību teātra etīdes krustojumu, lai vakaru noslēgtu atkārtoti izpildot „Depeche Mode” ‘Just Can`t Get Enough’, tikai šoreiz tradicionālā blūza ritmā. Diez vai Vinss Klārks pats apzinās, cik labi viņa mūzika izklausās, izteikta nedaudz citādāka „jaunā viļņa” valodā…

Tiem, kas mācēja pasmieties par trakulīgajām lēdijām uz skatuves un kurus neiztraucēja uz dažām sekundēm pazudusī skaņa kreisās skatuves puses skaļruņos, vakars asociēsies ar labām atmiņām, lai arī jāatzīst – kopš Džoanas Ņūsomas hipnotiskā koncerta šogad „Roskildē” nebija nācies redzēt tik nepieradinātu uzstāšanos!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit