Foto: Publicitātes foto
Pēc tam, kad DDT bija paziņojis par savas darbības pārtraukšanu, visu ziemu dzīvoju zināmās skumjās, jo vairākus jauntapušos projektus nebiju paspējusi vēl noskatīties. Taču pavasaris atnāca ar labām ziņām – tā notvēru, piemēram, brīnišķīgo bezvārdu- dejas- leļļu- objektu iestudējumu "Quo vadis?", tāpat ne mazāku sajūsmu un gandarījumu sagādāja arī tikko, sadarbībā ar NT tapušais iestudējums "Visi mani prezidenti", kurā asprātīgi analizēta mūsu prezidentu "lieta".

Vērtējums:

Iestudējuma dramaturgs Jānis Balodis par radošo komandu saka: esama jauni, nekaunīgi, ambiciozi. It kā attaisnojot savas nedaudz trakās fantāzijas, meklējot atbildes uz jautājumiem – ko nozīmē būt prezidentam, kas viņam pilnvaru laikā jāpaveic, kādam tam jābūt, ko mēs gribam sagaidīt no prezidenta utt. Uzskatu, ka iestudējumā tomēr nekaunība un ambiciozitāte ir ideālās attiecībās ar jaunā režisora Valtera Sīļa režijā tapušo izrādes stāstu, kuru, dinamiski mainot vairākas lomas (tostarp atveidojot arī "mūsu" prezidentus), izstāsta aktieri Madara Botmane, Toms Liepājnieks un Ivars Kļavinskis. Tāpat uzskatu, ka "Visi mani prezidenti" pieskaitāmi pie šīs sezonas labākajām izrādēm.

Radošajai komandai izdevies atrast ideālu toņkārtu un formu, kādā par Latvijas prezidentiem (un prezidentūru vispār) runāt. Iestudējuma dramatiskais materiāls būvēts, balstoties gan uz faktiem, gan uz neierobežotajām iespējām tos interpretēt, turklāt – neko nepadarot ne melnu, ne baltu. Savukārt komiskais automātiski rodas brīžos, kad kāda lieta tiek pieņemta fanātiski un nekritiski, vai nopietnas idejas ievietojot absurdā kontekstā. Tā, piemēram, smieklīgi skan "mēs esam stipri" no fanātiski noskaņotas jaunietes mutes, bet Rīgas 800 gadu jubilejas Dziesmu svētkos šie paši vārdi taču nozīmēja ko citu. Simpātiski ir tas, ka aktieri, atveidojot prezidentu personības, tos nepadara smieklīgus, tādējādi nevienu neaizvainojot.

Ar gaišu humoru un inteliģentu fantāziju caurstrāvotais iestudējums tikai un vienīgi iedvesmo – dzīvot, mīlēt un radīt. Un domāt – vai mums vispār vajag prezidentu un vai cilvēks amatos spēj būt absolūti neatkarīgs, kā arī tikt galā pārbaudījumos ar varu un naudu. Ļoti precīzi izvēlēta fonā skanošā mūzika, kura nedaudz atgādina kapličas noskaņu, un reizē – rada asociācijas ar filmu "Amerikāņu skaistums". Ir skaisti būt prezidentam, bet tikai no malas. Jo arī viņš ir tikai cilvēks – ar saviem tarakāniem skapī (citējot vienu lugas personu).

"Visi mani prezidenti" apgāž vismaz divus mītus – ka jaunā paaudze nav sociāli aktīva un ka latviešiem ir vāja humora izjūta.


Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!