Foto: Publicitātes attēli
Kaut arī Laura Gundara luga "Vārnu ielas republika" (pēc J. Grīziņa darba motīviem) Dailes teātrī stāsta par 100 gadus seniem notikumiem, Dailes teātra izrādē ieraugām neparasti daudz aktualitāšu. Turklāt jaunākais iestudējums bērniem Lauras Grozas režijā par ideāliem un sapņiem runā draudzīgi mīļā intonācijā. Tas laikmetā, kurā brutalitāte gāžas virsū no visiem "pakšiem", bērnus un pieaugušos nevar neuzrunāt.

Vērtējums:

Pavisam tieši iestudējumā bērni nolasa Vārnu ielas iemītnieku dauzīšanos. Visvairāk aizkustina tas, ka republikāņu un indiāņu starpā cīņas nav nežēlīgas viltības vai atriebības vadītas. Iestudējuma radošais kolektīvs notikumus organizējis kā spēli, kas ir adekvāti bērna pasaules uztverei. Brīžiem varbūt arī traucē aktieru uzspēlētā "bērnu rādīšana", jo vairāki no viņiem it kā uzsver tikai ārējās uzvedības īpatnības – kā šļupstēšanu, stostīšanos vai pēdu griešanu uz iekšu un nervozu dricelēšanos. Taču to kompensē kolēģi, kuri nevis spēlē, bet ir bērni – Laura Subatnieka nopietnais Lūrihs, Alda Siliņa aizrautīgais "mākslinieks" Peksis, Intara Rešetina gudrais un reizē romantiski kautrais Jāneks. Taču indiāņu kompānijas "zvaigzne" ir Laura Dzelzīša omulīgais prātvēders Šprote, kuru vērot izrādes laikā ir īsta bauda.

Pieaugušo pasaule šajā "republikā" ir tikai pieturas punkti notikumu attīstībai, taču arī šie varoņi ir katrs ar savu rozīnīti, lai cik maza arī nebūtu tam atvēlētā epizode. Tā, piemēram, vai gan kādam skatītāju zālē otrā cēliena sākumā ienāk prātā doma, ka vīrs, kurš tik atlētiski griežas ap tepiķu dauzāmo stangu, ir aktieris Pēteris Liepiņš slepenpolicista lomā? Katram no pieaugušajam te ir sava biogrāfija un savs stāsts stāstāms.

Otrs iestudējuma slānis ir nedaudz dziļāks, filozofiskāks, ko savukārt uztver lielākie bērni un pieaugušie. Tās ir revolucionārās idejas par labāku dzīvi, no kurām savukārt (jau pieaugušie), izdara savus secinājumus: sapņi par skaistāku nākotni būs mūžīgi, bet, sapņiem piepildoties, realitāte visticamāk izrādīsies cita. Kaut arī izrādes finālā Mīce lido "pa īstam", tomēr tilts uz 2011. gadu (izrādes notikumi datēti ar 1911. gadu) liek sašļukt skumjās, jo latviešiem gan šobrīd ir demokrātija un pašiem sava valsts, taču vai tāpēc mēs visi esam laimīgi un ticam, ka viss nu iet tikai uz labu? Tieši tāpat kā 20. gadsimta sākumā, arī šodien ir tēvi, kuri, lai nopelnīti dienišķo iztiku ģimenei, strādā divās maiņās. Un ir tik daudz ģimeņu, kas aizbrauc no Latvijas…

Zinot, cik bērni savā patiesajā būtībā ir kustīgi "objekti", Mārtiņš Vilkārsis uz lielās skatuves radījis darbīgu spēles telpu, kurā ir gan kastes, kur slēpties, gan šķūnīšu jumti un kāpnes (aktīvāku un radošāku gan gaidīju arī zviedru sienas iesaistīšanos darbībā). Un lielisko atmosfēru palīdz radīt arī ritmiski smeldzīgā Goran Gora mūzika! Katrā ziņā "Vārnu ielas republika" veiksmīgi turpina to bērnišķīgo vitalitāti un neuzspēlēto sirsnību, kura bija sastopama jau iepriekšējā DT lielās skatuves bērnu izrādē – "Punktiņa un Antons".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!