Izrādes apskats: Orfejs – mākslinieks vai dīkdienis?  (28)

Kā lasāms izrādes pieteikumā, ķeroties pie iestudējuma, režisors esot gribējis paskatīties, vai Orfejs ar savu mūziku spēj pakļaut un nomierināt arī pūli. Man šķiet, ka nespēj. Un visdrīzāk tāpēc, ka mūsu laiku Orfeju režisors redz kā vulgāru, pašpārliecināti iedomīgu, nesimpātisku un aseksuālu tēviņu. Turklāt par pelēko pūli vai ideālus un dzīvesdziņu zaudējušām sievietēm viņam maz daļas.

Tādēļ starp režisora ieceri, lugas vēstījumu un iestudējumu jūtama arī zināma berze. Ja ignorē visu pārējo, kas notiek ap pēkšņi uzradušos "ģitāristu" Velu Krišjaņa Salmiņa atveidā, varam pieņemt, ka šis Orfejs ir kas īpašs un neparasts šai videi kaut vai ar to, ka Vels "raida" mūziku, instrumentam nepieskaroties. Bet Emīla Zilberta mūzika ir pārāk skaista, lai es noticētu, ka tā tiešām nāk no Krišjāņa Salmiņa atveidotā Vela dvēseles dzīlēm, jo manu acu priekšā visu izrādes laiku ir nesimpātisks Narciss. Tādējādi mūzika un nedaudz flegmatiskais Salmiņa Vels ar truli aizmiglotajām acīm šķiet divas nošķirtas pasaules. (Skatījos 16.oktobra izrādi).

Divas dažādas pasaules ir arī vecā Torensa kapličai līdzīgais nams/veikals un spilgtu toņu kombinācijas dāmu kostīmos. Ignorējot Viljamsa stāstu, šis pelējuma un krāsmatu pelēkums Mārtiņa Vilkārša līdz detaļām pārdomātajā scenogrāfijā kontrastā ar Annas Heinrihsones radītajiem košajiem kostīmiem rada estētisku sajūsmu. Taču iecerētajā "miroņu valstībā" vienīgais patiesu mironi atgādinošais eksemplārs ir Riharda Rudāka Torenss, kuram pat seja nogrimēta līķa dzeltenumā. Pretstatā šim vecim (un pat jaunajam Velam), viena daļa šīs sabiedrības ir īsti spridzekļi. Jo īpaši Elīnas Vānes Kerola, kurai tik grodi savīts raksturs un loģiski pamatota skatuviskā darbība, ka pirmajā cēlienā šķiet – stāsts būs par viņu! Par meiteni, kas nespēj pieņemt normu – nēģerus uzskatīt par zemākās šķiras radījumiem, par meiteni, kura negrib pakļauties absurdiem noteikumiem, stereotipiem un divkosībai. Viņas rīcībā, uzvedībā un runā redzama īstā opozīciju "veikala" pelēkajai sabiedrībai, kura slīgst dubultmorālē.

Tikpat spēcīgi pārliecina arī Ievas Puķes Leidija – savā dziļākajā būtībā neparasti vitāla būtne, kura gatava nomest dzīves uzkrauto smagumu, lai beidzot ļautos dzīvei. Sekojot iestudējuma loģikai gribas domāt, ka šīs pārmaiņas notikušas tāpēc, ka vecajam vīram dienas skaitītas un atklājies, ka viņš bijis vainīgs Leidijas tēva traģiskajā nāvē. Teksti gan informē, ka viņa gaida bērnu no Vela, turklāt pēc tuvības pat Leidijas rīta svārki "uzplaukst". Bet grūti noticēt, ka Vels būtu viņas liktenīgais vīrietis tādā nozīmē, ka Leidiju atgriezis Dzīvei.

Ievas Puķes Leidijas emocionālie stāvokļi mainās ik ainā, liecinot par sievieti, kura tik daudzus gadus dzīvojusi kā sprostā un tādēļ iemantojusi zināmu garīgu nelīdzsvarotību. Taču šī "lēkāšana", izmainoties pat balss tembram un stājai – no sakumpušas muguras kā slēpjoties pirmajā cēlienā līdz pat droši atvērtai juteklībai otrajā cēlienā, ir aizkustinoši īsta. Viņas Leidija nepārprotami ir iestudējuma galvenā varone, kura sevī atrod slēptās rezerves, lai galu galā uzvarētu visus dēmonus (gan tos, kas pašas dvēselē, gan tos, kas kā rēgi staigā apkārt, pagātnes nelaimes ieskaitot). Un tieši tāpēc tik traģisks ir izrādes fināls, kurā nošauta tiek Leidija. Nevis Vels, bez kura taču mierīgi varētu iztikt. Tādu prastu tirliņu šeit ir gana – sākot ar Agra Māsēna šerifu Talbotu un beidzot ar aprobežotajiem kovbojzēniem Aigara Apiņa Biningzu un Ģirta Rāviņa Hemmu. Cita starpā, izrādē, vērojot aktieri Ģirtu Rāviņu, netiku vaļā no iedomām – kāds būtu iestudējums, ja Vela lomā būtu viņš, kurš taču pat spētu pats arī "burvju" ģitāru strinkšķināt. Protams, tā būtu tradicionālāka interpretācija un pilnīgi cits iestudējums. Bet patīkami iedomāties, ka tāds glīts, nedaudz noslēpumains un savā būtībā vīrišķīgs Vels ar savu mūziku nāk un palīdz ieraudzīt īsto gaismu… Jo neticu un neticu, ka tik kaislīga sieviete kā Elīnas Vānes Kerola vai tik sievišķīgi gudra kā Ievas Puķes Leidija ir gatavas uz visu, lai ļautos lecīgajam Krišjāņa Salmiņa Velam.

Zināmā mērā "spridzeklīgums" manāms arī Baibas Valantes Bjūlā un Regīnas Devītes Dollijā (pēdējai gan vairāk ierastā "Ugunsgrēka" atraktivitāte un iespēlētās manieres). Tam loģisku izskaidrojumu varētu meklēt apstāklī, ka abām ir uz pusi jaunāki vīri, ja ņem vērā aktieru vecuma starpību. (Kas gan drīzāk ir nejaušība, jo VDT trupa nav bezizmēra.) Apskaužams dzīves garšas azarts tāpat vērojams Ilzes Pukinskas un Ineses Pudžas atveidotajā māsu Templu rosībā, čiepjot puķes un konditorijas kūkas. Un epizodēs kolorīti indīgu čūsku brīnišķīgi izspēlē Skaidrīte Putniņa kopējas Porteres lomā.

Taču vīriešu tēlu galerija ir visai traģikomiska, lai neteiktu nožēlojama: Riharda Rudāka Džeibs Torenss – aprobežots despots, turklāt jau ar vienu kāju kapā; Aigara Apiņa Strupais Biningzs un Ģirta Rāviņa Suns Hemma glumi pēdlaižas; Ivara Vanaga Tēvocis Plezents – sajucis prātā; Agra Māsēna šerifs Talbots – pašapmierināts "ierēdnis" un slimīgs greizsirdis; Mārtiņa Liepas Deivids Ketrīrs – bailīgs bezmugurkaulnieks. Un centrā – dīkdienis Vels.