Vērtējums:
Ja uzmanīgāk pavērojam apkārt notiekošo, atliek vien pabrīnīties, kādus tik likumus mēs šodien nepieņemam, lai paslēptos no tās aiz miglaini traktējamām juridiskajām normām, kādas tik shēmas neizgudrojam, lai nomaskētu to un izšķīdinātu kolektīvā bezatbildībā. Un tas viss tikai tāpēc, lai nomierinātu sevī mūsdienu pasaulei nevajadzīgo sirdsapziņu un izslēgtu to no rīcību ierobežojošiem faktoriem, pat neapjaušot, ka tieši ētisko orientieru zudums ir tas, kas rada dzīves bezjēdzības sajūtu. Var, protams, mēģināt izslīdēt no šīs sajūtas ar mākslotas jēgas piešķiršanu atsevišķiem realitātes aspektiem, taču tā ir strausa politika un ar to mēs tikpat netiksim pie dzīves, kuru būtu vērts dzīvot, jo atbilde uz jautājumu vispirms ir katram jāsameklē pašam sevī.
Visspēcīgāk Zelenka šo jautājumu saasināja savā 2008. gada filmā "Karamazovi", taču tā klātbūtne bija sajūtama jau viņa pirmajā lugā "Parastais vājprāts ikdienā", kuru nupat Dailes teātrī iestudēja Mihails Gruzdovs. Mazliet zinot režisora morālo koordinātu sistēmu, mākslā interesējošo jautājumu prioritātes un pazīstot viņā mītošo prasību pēc laba dramaturģiskā materiāla, lugas izvēle varētu likties gandrīz vai likumsakarīga, jo, neraugoties uz Dailes šobrīd visai haotisko repertuāra politiku, vēl jau teātris pilnībā nav pazaudējis spēju runāt ar skatītāju par komplicētākām cilvēka esamības šķautnēm un daļā publikas interese par tām joprojām pastāv.
Pēc savas struktūras luga ir atsevišķu ainiņu virtene, kurā atspoguļojas dažāda mēroga dīvainības cilvēka uzvedības niansēs. Ikdienišķajās dzīves situācijās neviens no personāžiem tām nekādu īpašu uzmanību nepievērš, jo tās ir tikai psihes diktētas un apstākļu nosacītas aizvietotājdarbības mūsu dvēseles, miesas un gara tieksmēm. No malas lūkojoties tās izskatās ne vien komiskas, bet reizēm arī gluži neprātīgas, taču aiz katras šādas rīcības stāv noteikta cēloņsakarību ķēdīte, kas spēj aizvest skatītāju līdz kādam dziļāk paslēptam iemeslam. Zelenka apgalvo, ka šis iemesls esot viņa varoņu nespēja "upurēties citu labā, jo tie nezina, kā vārdā šos upurus nest – viņiem nav ne ticības, ne reliģijas", un, atskatoties paskumju smaidu uz mūsu kopējo pagātni, viņam var piekrist.
Režisors to katrā ziņā dara un savas izrādes pamatā liek tā saucamo atklāto platformu – visi personāži nepārtraukti atrodas uz skatuves, bet notikumi ar brīvi peldošu nasacītības pakāpi tiek izspēlēti dažādās laukuma pusēs, saglabājot punktētu sižeta virzību caur Petra absorbējošo saiti ar pārējiem. Petrs izrādē ir gatavais flegma, audzis mātes tirāniski gādīgajā aprūpē, viņš vairs nav spējīgs uz patstāvīgi atbildīgu rīcību, bet viņam ir labsirdīga suņa acis, kas pievelk apkārtesošos un dīvainas fantāzijas. Ģirta Ķestera palēninātajās reakcijās balstītā eksistence uz skatuves ir visnotaļ atbilstoša tēla raksturam, vienīgi žēl, ka tamlīdzīgas aktieriskās izpausmes viņš jau ir izmantojis tik daudz reižu, ka tās ir pārvērtušās par viņa paša klišejām.
Mazs šedevriņš izrādē ir Olgas Dreģes atveidotā māte, kura, savulaik ideoloģiski aktivizēta, ir pārņēmusi ģimenes vadības grožus savās rokās un tā arī nespēj tos vairs atlaist. Krampju noņemšanai pat palīgā jāņem psihiatriskā dziednīca. Pētera Liepiņa tēvs šajā stingrajā pavadā jau sen ir kļuvis par paklausīgu "dzīves nastas" vilcēju, kas ierāvies pagātnē skaita gaisa burbuļus alus pudelēs un tikai nejaušais telefona zvans viņā atmodina vīrieti, kas vēl kaut ko grib un var.
Pašapziņas atgūšanas procesā viņam talkā nāk tēlniece Silvija, kuru Vita Vārpiņa ar dažām emocionāli pievilcīgām spēles līnijām ieskicē kā visai ekstravagantu mākslas pasaules pārstāvi. Petra sievas Janas neprātības jau nāk no mazliet citiem, varbūt pat tīri sievišķīgas dabas apcirkņiem un Kristīne Nevarauska aktieriski pa tiem šiverē ļoti temperamentīgi. Visplašāko cilvēcisko dīvainību spektru gan lugā, gan izrādē liekas sevī sakoncentrē Mušas tēls, kuru Artis Robežnieks atveido kā seksa pārņemtu pļāpīgu zelli ar vienu vienīgu sapni par sievieti, kura klausītos tikai viņu un nekad nerunātu pretī.
Šo "ikdienišķā vājprāta" pārņemto cilvēku grupu vēl papildina Alise (Ilze Ķuzule) un Jirži (Kaspars Zāle) – jauns pārītis kas ciena protestu, publisku seksu un zālīti, sevi izdevīgāk pārdot griboša apkopēja Anna (Dārta Daneviča) un Janas lētticīgi pašpārliecinātais mīļākais Alešs (Uldis Siliņš).
Katram no viņiem ir kaut kādas prasības pret citiem un tikpat kā nekādas pret sevi, viņi visi ir vientuļi, apjukuši un nelaimīgi, jo attiecības nevar pastāvēt tikai prasot un ņemot. Kaut kas ir jādod arī no sevis, kaut kas ir jāziedo, jo mīlestības dieviete ir prasīga un savas dāvanas tāpat vien cilvēkiem nedod. Bet ko darīt, ja mēs tam vairs neticam? Tad atliek tikai viena iespēja – bēgšana pa pastu un Petrs to arī izmanto. Jāteic, visai savdabīgs spriedums tai nekādo vīriešu paaudzei, ko absurdā ticībā socideāliem ir dzelžaini kultivējušas savā pārliecībā tik nesatricināmās mātes-donores.
Neraugoties uz to, ka spēles laukumu režisors ir pavirzījis krietni tuvāk publikai, izrādes enerģētiskais līmenis tomēr lēkā, radot tās uztveres laukā nevajadzīgus pārrāvumus. Vai nu ainiņu skatuviskās kombinācijas ir neveikli izkaisītas, vai to saķēdējuma punktos pazūd savstarpējais kontakts, bet iestudējumā īsti nerealizējas šādam spēles veidam nepieciešamais faktors, ka darbībai visu laiku netieši ir jāiet arī caur tiem aktieriem, kas attiecīgā epizodē nav iesaistīti.
Iespējams, ka daļa vainas te gulstas uz saraustīto horeogrāfiju, kas šūpo izrādes temporitmu un neļauj tai savilkties vienotā veselumā, jo laiku pa laikam skatuviskās darbības atvieglotajā ņirboņā pazūd jēgas dreifējošā kustība starp komisko un traģisko polu. Ja jau izvēlamies vienlaikus aplūkot tuvāk un apšaubīt pašsaprotamo, tad šai kustībai ir liela nozīme, jo tā neļauj publikas uzmanībai iecementēties vienā punktā un tvert izrādi tikai kā jocīgu ainiņu virkni.
Režisors ar sev raksturīgiem spēles kontrastiem gan it kā nostāda skatītāju Šopenhauera proponētajā pozīcijā, liekot tam domāt par to, ka katra indivīda dzīve lielos vilcienos ir traģēdija, bet sīkumos vienmēr komēdija, taču nespēj viņu tur noturēt. Izskatās, ka šoreiz Gruzdovam nav izdevies savu režisorisko konstrukciju līdz galam nostiprināt un tā ir palikusi nedaudz ļogoties, apgrūtinot piekļūšanu izrādes būtiskākajam slānim.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
