Foto: Publicitātes foto
Elmāra Seņkova jaunākajā projektā "Izrāde "Gals"" iesaistītie aktieri Ināra Slucka, Normunds Laizāns, Jurijs Djakonovs, Jānis Vimba, Ģirts Liuziniks un Anete Saulīte ir īsti manipulatori. Šī vārda vislabākajā nozīmē un teātra kontekstā. Dažu minūšu laika nogrieznī viņi spēj izsaukt visdažādākos pārdzīvojumus – liekot reizē gan smieties līdz krampjiem, gan slēpt nez no kurienes uzradušās aizkustinājuma vai aizvainojuma asaras; ieintriģēti sekot līdzi ainu sižetiem kā trillerī; sajūsmināties par dinamisko un filigrāno aktierspēli no lomas uz lomu. Pēc pusotras stundas no intelektuālās baudas gandrīz vai sāk sāpēt galva…

Vērtējums:

Iestudējuma uzstādījums ir šķietami vienkāršs: katrs aktieris iejūtas paša izdomāta aktiera tēlā un kopā ar režisoru (kurš pats paliek tas pats Elmārs Seņkovs) iestudē izrādi "Gals". Dramaturgu Rasas Bugavičutes un Edgara Niklasona desmit uzrakstītās epizodes tiek atdalītas ar videoainām no "Gala" iestudējuma procesa, kurā tiek filmēti izdomātie Juris, Reinis, Pēteris utt. Taču skatoties izrādi, ar vien uzstājīgāk pārņem sajūta, ka tās var būt inscenētas ainas un tik pat labi var būt reālas no to aktieru dzīves, kas spēlē "aktierus". Jo skaidrs, ka neviens no sevis nekur neaizbēgs. Pats aizraujošākais šajā uzvedumā ir mēģināt saprast, kurā brīdī kurš ir kurš, uzminēt, kuras ir aktiera domas un kuras - "aktiera"… Teksts ir ārkārtīgi blīvs gan ar klišejām par teātri, gan ar reāli atpazīstamām sajūtām un īstumu. Ja vien teātri esam ar mieru uzskatīt par īstu. Taču, ja aktieri spēlē tik meistarīgi, vitāli, aizrautīgi un atraktīvi, ne mirkli nešauboties par to, ko viņi dara, tad tas ir visīstākais teātris, kādu vien var iedomāties, un man kā skatītājam sagādā milzīgu gandarījumu.


Scenogrāfs Reinis Dzudzilo Jaunās zāles centrā uzbūvējis kasti, kurā galvenokārt arī notiek aktīvā izrādes darbība. Jaunajam scenogrāfam baltas kastes- būri bijušas gan "Biktī", gan "Kucēnos", kā arī vērienīgajā "Hedā". Kā kaste, rāmis, būris patiesībā ir uztverami arī mūsdienu cilvēka ikdienas neatņemamie priekšmeti dators un mobilais telefons (arī TV). Varbūt arī tādēļ jaunajam māksliniekam tik aktuāls ir šāds formāts. Galu galā mūsdienās savstarpējā komunikācija notiek gandrīz tikai "kastēs"…

"Gala" kaste ir spēles telpa, kurā tiek parādītas 10 iestudētās ainas, pa vidu parādot video materiālu no mēģinājumiem. Tikai pirmajā brīdī šķiet, ka videoprojekcija būs atelpai no spraigajām "īstās izrādes" epizodēm. Patiesībā samontētie mēģinājumu ieraksti ir tikpat asprātīgi un notikumos ieraujoši, kuros negribas pazaudēt ne repliku. Tas ir labs paņēmiens, kā daļēji notušēt skatuves strādnieku darbošanos aiz širmja, tai pat laikā skatuvnieku rosība un viņu ēnas ekrānā brīnišķīgi saspēlējas ar "teātra taisīšanu" videostāstos. Tas ir retais gadījums, kad skatuves strādnieki ir izrādes organiska sastāvdaļa. (Atšķirībā no reizēm, kad sēdi un nesaproti, kurā gadsimtā atrodies, kamēr skatuvnieki pa tumsu krāmē un stumda galdus, krēslus utt.)

Tas, ka aktieriem acīmredzot patīk pētīt savas profesijas dabu un attiecības ar pasauli, bija ieraugāms jau Viestura Meikšāna iestudējumā "Septiņi Fausti" aizvadītajā sezonā. Šoreiz "rāmis" šim pētnieciskajam azartam ir vēl saprotamāks un adekvātāks – teātra radīšana, spēlēšana un refleksija par to. Mani favorīti Elmāra Seņkova iestudējumā ir Normunds Laizāns un Jurijs Djakonovs. Ar apbrīnu vēroju Normundu Laizānu jau pirmajā epizodē, kurā viņa atveidotais ģimenes galva – papiņš - despots tik "sirsnīgi" ārdās, ka sāku jau absurdos pārmetumus dēla virzienā uztvert personīgi. Un jau pēc dažām sekundēm viņa acīs ieraugu aizkustinājuma asaras par "tomēr" vēl eksistējošo mīlestību. Tāpat sajūsmina Laizāna - Pētera komentāri par jaunajiem dramaturgiem un režisoriem. Tas ir tik asprātīgs paradokss, jo tieši taču jauno dramaturgu un jaunā režisora izrādē aktieris Laizāns ir tik atraktīvs, dzīvs, dažāds! Arī Jurijs Djakonovs kārtējo reizi sajūsmina ar neskaitāmo pārmiesošanos dažādajos tēlos un šķietami personīgajos komentāros gan par mākslu, gan krieviem un latviešiem. Augstākā pašironijas pilotāža vērojama "Nāves ēnā" – gan "izrādē", gan mēģinājumu video. Visās ainās izteikti organiski režisora spēles noteikumos jūtas arī Ināra Slucka un konsekventi savu Juri realizē Jānis Vimba, gaisīgi atraktīva ir Anete Saulīte "Matu" ainā, bet Ģirts Liuziniks visspilgtāka atmiņā palicis no "Vannas" ainas.

Izrāde ir daudzslāņaina un jautra bez gala. Izrādes veidotāji pilnīgi noteikti mīl teātri. Un arī es varu būt laimīga, ja man ļauts būt klāt tur, īstajā teātrī.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!