Izrādes apskats: Ziemas pils ieņemšana

Vērtējums:

Domājot par scenogrāfa Aigara Ozoliņa uz skatuves uzburto Ziemas pils fasādi, pirmkārt, veidojās asociācijas ar frāzi "Ziemas pils ieņemšana". Tieši tā taču arī lugas galvenā persona Glumovs mēģina iekļūt augstākās sabiedrības gaiteņos. Ieņemt šo formāli uzblīdušo cietoksni, kas turas uz neloģiskām konstrukcijām un savas virsvērtības pašapmānu.

Izrāde ir kā sociāli aktuāla pasaka, kuras nedaudz sirreāli grotesko vidi (milzu sēta un vārti pretstatā miniatūrai pils fasādei, milzu kolonnas pretstatā cilvēku būtības sīkmanīgumam) apdzīvo koši tipāži – lēnīgi aprobežotais Jura Lisnera Mamajevs, Ditas Lūriņas ekscentriski egoistiskā Kleopatra, Ingas Misānes kolorītā svētule Turusina. Bet īpaši gribētos atzīmēt Ģirta Jakovļeva niansēto aktierdarbu vecišķi šarmantā brunču mednieka Kruticka lomā. Viņa ierēdnis vienlīdz apveltīts ar tik siltu personības starojumu, bet tajā pat laikā šis Krutickis ir neiedomājami konservatīvs un rutinēti aprobežots.

Tomēr izrādes centrs nenoliedzami ir Artusa Kaimiņa Glumovs – azartisks spēlmanis ar hameleona dabu. Ja pārējo tēlu uzdevums ir bijis radīt spilgtu tipāžu ar savu pārliecinošu dzīves filozofiju, tad Artusa Kaimiņa Glumovs ir daudzkārt sarežģītāks aktierveikums. Glumovs ir izglītots un erudīts, radoši talantīgs (par ko liecina viņa epigrammas), kā arī labs cilvēku psiholoģijas zinātājs. Taču, lai cik simpātisks neliktos viņa ļaužu atmaskošanas "projekts", nepatīkami apzināties, ka ne vienmēr, tādu satiekot, tu vari būt drošs par šāda Glumova patiesajiem centieniem un godīgumu. Izlikšanās, glaimi un sava viedokļa maskēšana zem vispārējām frāzēm taču mūsu ikdienā sastopama ik uz soļa un jebkurā dzīves sfērā. Kas savukārt liek aizdomāties par to, kā nobalansēt starp mierīgu līdzāspastāvēšanu un savu vērtību nenodošanu. Vai tur, kur sākas izlikšanās, vienmēr beidzas godīgums – gan pret sevi, gan pret citiem?

Kaut arī Artusa Kaimiņa Glumovs ir izteikti racionāls tips, nav tipisks smukulītis vai mačo un ietur izteiktu distanci attiecībā pret paša rīcību un uzvedību, šis varonis tomēr valdzina ar savu īpašo personību un nebaidīšanos riskēt. Būtu ļoti jānopūlas, lai mūsdienās atrastu vēl tādu gudru, attapīgu un apsviedīgu jaunu cilvēku, turklāt - dziļākajā būtībā arī godīgu. Luga un izrāde Glumova "skrējienu" aprauj brīdī, kad sabiedrībā atklājas viņa patiesā seja. Dzīvē visticamāk šāds gadījums beigtos daudz prozaiskāk – mūsdienu Glumovs pilnīgi noteikti neizturētu pārbaudījumus ar varu un naudu. Tātad izrādes Glumovs visticamāk ir nereālistiska persona, bet īstie, ar kuriem patiesībā mums vajadzētu identificēt sevi, ir visi tie kolorīti pašpietiekamie "fona" cilvēki, kuri neapzinās savas kļūdas pat tad, kad ar baļķi acī iebakstīts.

Līdz sīkākai detaļai pārdomāts šķiet iestudējuma stils, atrodot ideālu balansu starp mūsu un vēsturisko laikmetu. Tā kostimērijā 19. gadsimta tērpu detaļas un līnijas oriģināli papildina mūsdienām raksturīgu apģērbu: lielisks, piemēram, ir Turusinas cieši piegulošais mētelis, kuram tikai šķietami jāslēpj vēl daiļi slaidais bagātās atraitnes augums vai mākonim līdzīgā Kleopatras zilzaļā kleita, kurā Dita Lūriņa drīzāk lidinās pa gaisu. Tāpat mūzikā jaušams apzināts laikmetu "sajaukums" – Mēnesnīcas sonāte tiek atskaņota mūsdienīgās interpretācijās. Mērķtiecīgi kustību partitūru veidojusi horeogrāfe Inga Raudinga: efektīgs un gaumīgi neuzbāzīgs ir Glumova un Mamajevas intīmais divskats pie milzu sētas, asprātīga ķermeņa valoda Glumovas un Mamajevas randiņā, bet ar saviem sinhronajiem galvas mājienu "viļņiem" gandrīz vai infernālas būtnes atgādina visur klāt esošie kalpotāji, kuru lomās saskaņoti darbojas Kaspars Dumburs un Toms Liepājnieks. Viens no viņu uzdevumiem – kungu pusizdzertās glāzes, pusizēstos desertus un citu visu no neskaitāmajām sarunām pie galdiņiem, nokārtot proscēnijā, no kura finālā pacelsies akurāti saklāts svinību galds. Tā teikt – viss saimniecībā noder. Tieši to pašu vienmēr dzerošie un ēdošie ļaudis noslēgumā teiks par Glumovu.

"Arī gudrinieks pārskatās" ir idejiski tīrs iestudējums. Lai arī daudzas lietas parādās zemtekstos, tomēr tik skaidri un nepārprotami nolasāmas šodienas aktualitāšu kontekstā. Ja nu vienīgi pārlieku uzkrītoša šķiet didaktiskā morāle iestudējuma fināla daļā. Jau izrādei ritot, taču ir skaidrs, kas ir kurš, kas izliekas, kas no dabas dumjš vai aprobežots… Bet finālā to katrs tēls par sevi izlasa Glumova dienasgrāmatā, un vēl pats Glumovs katram acī ko iebaksta.

Toties iestudējuma nobeigums ir pārliecinošs – baisi skaists. Glāžu "ansamblis" atskaņo tik pazīstamo melodiju, radot nožēlojamu sajūtu. Par lietu mūžam nemainīgo dabu.