Teritorija: Vācu kritiķu atsauksmes par Hermaņa 'Oblomovu' Ķelnē

Hartmut Wilmes laikrakstā "Kölner Rundschau" raksta: "Kad Alvis Hermanis ķeras pie 800 lappušu garā Gončarova romāna iestudēšanas, visupirms var domāt, ka uz Halle Kalk pārcēlies Ķelnes teātra muzejs." Hermanis vēloties atmodināt pagājušu laiku. Naturālistiskā skatuve, kurā netrūkstot nekas - no mazgājamās bļodas līdz pulkstenim, no iekurtas plīts līdz pelējošiem griestiem - esot perfekts spēles laukums "lokainajam vizuļu eņģelim ar uzpolsterētu vēderu un dibenu" jeb Gundara Āboliņa Oblomovam, kurš vāļājas gultā no viena sāna uz otru. Kā bilde šis viss "funkcionē pat ļoti labi, taču nekā nedarīšana slēpj dramaturģiskus riskus". Salīdzinot ar Gončarova episko romānu, kas savu "varoni" attēlo vienlaikus gan ar simpātijām, gan ironiju, skatuves variants "stāvot uz vietas". "Vai Oblomova letarģija nevarētu būt steidzīgo darba bišu nektārs? Oblomovs kā burnout-terapeits vai pārdegušais, kurā zuda katra interese, pirms tā vispār bija aizsvilusies?" - šādiem aizraujošiem jautājumiem ne vienmēr veiksmīgi veiktais romāna dramatizējums pieskaroties tikai ļoti virspusēji. Zināmu dzīvību izrādes otrajā daļā ienes Dagmāras Zakses (Dagmar Sachse) atveidotā Olga, kuras parādīšanās šķietot arī režiju atbrīvojam no tās "mākslinieciski amatnieciskā vides izmālējuma". Notiek "sirreāls stila lūzums", citādi iestudējums esot izstrādāts tikpat rūpīgi kā Briseles mežģīnes - un tieši tikpat antikvārs. "Lielus momentus" ļaujot pieredzēt Alberta Kicla (Albert Kitzl) attēlotā Zahara kaprīzā mīlestība pret savu kungu, un Āboliņš darot visu, lai pret viņa Oblomovu līdz pat rūgtajām beigām tomēr izjustu simpātijas. Taču Oblomova miegainība diemžēl esot ārkārtīgi lipīga. Gari aplausi - un "bravo" aktieriem.

Par iestudējuma radīto atmosfēru laikrakstā "Die Welt" sajūsmināts ir Ulrich Weinzierl: "Nekad vēl neesmu pēc kādas pirmizrādes dzirdējis tik daudzas atzīšanās, ka izrādes laikā nācies iemigt, bez tam uzsverot, ka tas lieliski atbilstot tēmai, tātad esot izrādes kvalitātes pazīme." Viņš gan nepiesardzīgā kārtā esot sēdējis pirmajā rindā un tāpēc neesot varējis netraucēti gulēt, toties uzmanīgi aplūkot notiekošo. Un ko viņš redzējis, ir "bezgalīga detaļu bagātība, tēlotājmākslā dēvēta par hiperreālismu": tīrs un precizitātē "izbrīnu raisošs" 19.gadsimts. Un šīs "putekļainās, maģiskās pagātnes instalācijas vidū: Oblomovs, šis lēnām izdziestošais milzu zīdainis", un viņa pretstats Štolcs, kurš ieritināsies dīvānā, tiklīdz Oblomovs būs izdzisis - "oblomovščinas" inficējusi arī viņu, enerģijas pārpilno vācieti.

Pitt Herrmann (Sonntagsnachrichten) sajūsminās par aktieru veikumu: "Gundars Āboliņš ir konģeniāls partneris Ķelnes aktierim Albertam Kiclam", viņu saspēle - vienas medaļas divas puses. Šis pastāvīgi guļošais Oblomovs esot mūsu Highspeed-sabiedrības pretstats, kas šķietot tajā vairs pilnīgi neiederamies, - kritiķis atminas, ka pat Angelas Merkelas Jaungada uzrunā kanclere pateicas tiem pilsoņiem, kas "agri no rītiem ceļas un dodas uz darbu". "Alvis Hermanis kārtējo reizi ir apliecinājis savu slavu, ka rada izcilu aktieru teātri. Un dara to pilnīgi nespektakulārā veidā. Sākumā, kad laiks šķita apstājamies, likās, ka kuru katru brīdi pa durvīm ienāks Kristofa Martālera Sers Henrijs". Taču tas neesot nepieciešams - režisora izdoma šķietot esam tikpat neizsmeļama kā viņa darbaspējas.

Peter Michalzik (Frankfurter Rundschau) kritiku sāk ar atzīšanos, ka ir gulējis, turklāt divas reizes - sākumā un beigās, un tās esot bijušas "saldas minūtes". Jo tie, kas veiksmīgi pretojoties miegam, tiem "neko vairs nevar līdzēt. Tie šo Oblomovu droši vien vienkārši nesaprot." Kristīnes Jurjānes hiperreālistiskā skatuve ir "maza, sabrukusi, vilinoša paradīze", kurā sākumā teju veselu stundu ir vien Alberta Kicla kalps Zahars un Āboliņa Oblomovs. Abiem aktieriem esot tikpat izteiksmīga vilkme uz slapstiku cik izteiksmīgi ir viņu uzpolsterētie dibeni. "Pārsteidzošā kārtā Alvis Hermanis šim 3,5 stundas garajam vakaram izvēlējies aktierus ar reālistiski-bulvārisku spēles manieri. Ko viņš mums ar to grib pateikt?" Esot gan skaidrs, ka vakars veidots kā pretstats mūsdienu fit-for-fun ideoloģijai, taču teātra nozīmē "tas ir nepietiekami - nedaudz smieklīgi, bet citādi viendimensionāli un paredzami". Kritiķis brīnās, ka tas notiek A.Hermaņa izrādē, tā paša režisora, kurš līdzīgi hiperreālistiskajā "Garajā dzīvē" radīja ne mazāk "triku pilnu", taču vienlaikus "aizkustinošu estētisku konceptu". Šajā "neparasti virspusējā teātra telpā" "ietērps ir augstākā mākslas forma". Neviens neticot, ka var atgriezt 19.gadsimta estētiku, taču režisors to tomēr mēģinot - tas esot miniatūrs 19.gadsimts, teātra kārums - "ar liķieri pildīta skatuves pralīne".

Arī Guido Rademachers (Nachtkritik.de) norāda, ka iestudējuma laikā cīņa pret iemigšanu publikā esot bijusi nepārprotami nomanāma. Viss būtiskais esot pateikts jau sākumā. Uz 19.gadsimta "patenta skatuves" tikšķ pulkstenis un, zem dūnu segām ieracies, šņākuļo Oblomovs. "Tas izklausās pēc klusām žēlabām. Pie šī skata iestudējums atgriezīsies atkal un atkal." Un kad ar izrādes beigās mirušo Oblomovu tas vairs nebūs iespējams, tad viņa gultā ieritināsies viņa pretstats - hiperaktīvais Štolcs. "Tik daudz izdomas režisoram beigās vēl ir." Kopumā iestudējums izdomas ziņā esot nabadzīgs, šauri skatītais Oblomovs - miegains un miegainu padarošs. Kritiķis līdzīgi kolēģiem norāda uz aktieru "bulvārisko" spēles manieri un iebilst pret neveiksmīgo dramatizējumu, kas "beigās kļūst aizvien virspusējāks, tādas romānā būtiskas tēmas kā pārcelšanos, precības un dēla dzimšanu pilnīgi izlaižot".

Andreas Rosmann (Frankfurter Allgemeine Zeitung) savukārt uzskata, ka Oblomova Pēterburgas dzīvoklis elpo 19.gadsimta Krieviju - "tā ir pagājusi, nogrimusi pasaule," kuru radījusi scenogrāfe Kristīne Jurjāne. Tajā uzturas Oblomovs, kuram visa ir par daudz: "Neko viņš nespēj. Kas tiek iesākts, tiek atlikts." Taču viņa neko nedarīšana esot nevis "dumjš flegmātisks, bet gan pašaizsardzība pret bailēm no dzīves, kas viņu - pasīvu, maigu, jūtīgu un reflektējošu pasaules uzlabotāju - nolemj letarģijai", un tieši tas padarot Hermaņa Oblomovu tik simpātisku. Jautājumu, ko šis Oblomovs simbolizē, iestudējums atstājot atvērtu. "Alvis Hermanis demonstratīvi atsakās veidot aktualizācijas tendencēm pakļautu Oblomovu un iestājas par teātri, kam ar tagadni nav nekā kopīga."

Hans-Christoph Zimmermann portālā Freitag.de raksta, ka "iestudējums-laika mašīna" sākotnēji iedarbojoties kā šoks, un apraksta izrādes ieskaņu: no lāvas noveļas Zahars, noskrandušā ķitelī, filca zābakos, nekoptu bārdu, un nesteidzīgi iekur uguni, kas ar gaismu piesilda "noplukušo istabu". Arī turpmāk kritiķis uzsver iestudējuma radītos kontrastus: pasaule te šķiet pielāgojamies Oblomova ērtībām un "katrs mēģinājums sasniegt vertikāli izgāžas". Gundara Āboliņa Oblomovs šķietot "kā liels bērns, pārjūtīgs un regresīvs. Sienas pulkstenim uzstājīgi tikšķot, viņā nobriest pretestība pret laiku, pret izmantojamību un pieejamību." Viņa pretstats esot Martina Reinkes (Martin Reinke) Štolcs, "uz produktivitāti orientētā uzņēmēja ideāls", kura mēģinājumi piecelt Oblomovu, izvilināt to no viņa alas, gan ciešot neveiksmi. Hermanis gan neesot tik ironisks kā Gončarovs, tomēr viņa iestudējums esot "vairāk kā vienkārši vēsturisks leļļu teātris"; tas pret šo "novēršanās-no-pasaules" tradīciju attiecoties kritiski - un "tas šajos totālajos produktivitātes un pieejamības laikos nevar skādēt".

Dorothea Marcus no "Deutschland Radio" norāda uz brīnišķīgajiem izrādes momentiem, taču ar tiem vien nepietiekot. "Šajā vakarā ir brīnišķīgi absurdi momenti, kas rada paši savu kosmosu. Momenti, kuros gribētos kopā ar Oblomovu ieritināties viņa gultā, kurā viņš tiek pieņemts, jo iemieso mūsu visu slepenās ilgas pēc klusuma visā apkārtējā troksnī. Alvis Hermanis, kurš Ķelnē jau radījis lieliskus, dokumentālus un aktuālus iestudējumus, ar Oblomovu atgriežas pie savām agrajām saknēm. Viņa iestudējums atgādina Gogoļa "Revidenta" iestudējumu. Tomēr tas acīmredzami cīnās ar zāles akustiku un romāna apjomu. Tādi svarīgi elementi kā Oblomova jaunība, vēlākās kāzas un viņa dēla dzimšana vispār neparādās, kas stāstam atņem dziļumu. Un tā skatītāji tiek atstāti savā vaļā ar viņu cīņu pret miegu. Iestidējums ir elēģisks, melanholisks un jūtīgs attēlojums par atteikšanos no pasaules. Taču viens vienīgs stāvokļa apraksts teju četru stundu garumā - tas tomēr ir par maz."