Sižetisko līniju L. Gundars ir aizguvis no P. Vallaka stāsta, tāpat kā savulaik P. Pedajas, kurš 1992. gadā ar šo iestudējumu Toruņas festivālā ieguva Grand Prix, taču savu dramatizējumu un arī izrādi mūsu režisors veido nedaudz atšķirīgi. L. Gundars lielāku akcentu it kā liek uz Epas neizlēmības pragmatiskajiem motīviem, kas līdz baltkvēlei novestajās vīriešu attiecībās ienes papildus komisma devu un izrādes finālu demonstratīvi atstāj atklātu, ietinot visus trīs varoņus Epas milzīgajā līgavas plīvurā.
Pēc vīra nāves Epa ir saņēmusi mantojumā podniekdarbnīcu ar diviem zeļliem un kļuvusi par ciemā visnotaļ iekārojamu atraitni. Miķelis, pacietīgi strādādams pie vecā saimnieka, šo brīdi ir gaidījis veselus divpadsmit gadus un ir tikpat kā pārliecināts, ka nākamā saimnieka gods pienāktos viņam. Tomēr izrādās, ka arī jaunākais māceklis Jasis met savus skatus uz Epu un sakās nevaram bez viņas dzīvot. Epa gan nekādas atbildes uz viena vai otra mājieniem dot nesteidzas un vairāk domā par darbnīcas saimnieciskajām lietām, savu labvēlību starp abiem pretendentiem dalot visai līdzīgās daļās. Situācija pati par sevi nav nekāda stabilā, tā ne tikvien strauji saspringst, bet reizēm kļūst arī bīstama, jo uz skatuves uzrodas šaujamais, kuram īstajā brīdī būs jāizšauj. Asinis abos konkurentos sāk pulsēt straujāk, podnieku ripas griežas ātrāk un uz tām parādās ne vien podi, bet arī visai dīvaini māla veidojumi. Uzmanības pierādījumi saimniecei mijas ar abu savstarpēji naidīgiem skatieniem, sīkām ļaundarībām un pat kārtīgu izkaušanos, lai pierādītu savu pārākumu un tiesības ieņemt godpilno darbnīcas meistara vietu.
E. Dombrovska Miķelis ir vecāks, pieredzējušāks un līdz ar to arī pašpārliecinātāks, viņa rīcība ir agresīvāka, bet izturēšanās ļoti veikli un plastiski tiek pakļauta situatīvajai kontrolei. Sirdī viņš ir mazliet romantiķis un labprāt uz savas ripas gatavotu ne vien podus, bet arī vāzes. Spēj būt maigs un pacietīgs un galu galā par saimnieku grib kļūt tādēļ, ka viņš Epu patiešām mīl. Neskatoties uz to, ka atsevišķas mizanscēnas izrādē režisoriski nav izdevušās, aktieris kā vienmēr ļoti precīzi iezīmē un raksturo sava personāža psiholoģiskos stāvokļus, kā vienmēr atjautīgi un pārliecinoši izdzīvo tos, neaizmirstot mūs palutināt ar sīkām komiskām detaļām un rada tēlu, kas nenoliedami vairo publikas skatītiesprieku.
K. Kārkliņa Jasis ir stipri jaunāks, biklāks un secīgi arī nedrošāks, viņa jūtu pāreja uzvedībā ir pilnīgi neprognozējama un var beigties ar nemākulīgu piedzeršanos jeb saimnieces istabas izdemolēšanu. Viņa kaislība uz Epu ir paslēpta aiz tik daudziem kompleksiem, ka tai ir pagrūti izlauzties, lai sevi apliecinātu, bet tas nenozīmē, ka Jasis nav gatavs uz visu. Viņš pat ir ar mieru ēst mālus, ja Miķelis apsolās labprātīgi aiziet no darbnīcas. K. Kārkliņš savu tēlu veido ārēji atturīgi un visu izteiksmes spēku koncentrē uz iekšējo darbību, kas ļauj viņam radīt uz skatuves ļoti kontrastainu un intriģējošu lomas zīmējumu. Līdzīgu pieeju varēja vērot arī jaunā aktiera šosezon atveidotajos Aldera (Blaumaņa "Ugunī") un Čaka ("Spēlē, spēlmani!") tēlos, kas pamatoti vieš cerības, ka liepājnieki savu aktieru paleti būs papildinājuši ar vēl vienu savdabīgu talantu.
I. Kučinskas Epa vienlaikus ir gan visa notiekošā katalizators, gan arī tāds kā drošības ventilis – tiklīdz atmosfēras spiediens darbnīcā kļūst par lielu, viņa ierodas nolaist tvaiku un atvēsināt abu pretendentu pārkarsušās sirdis. Kaut arī vienbrīd liekas, ka saimniece nosvērsies par labu Miķelim, jo viņas sievišķīgā sirds tomēr nav no māla, īstie nodomi vienalga paliek apslēpti aiz Epas mīklainā smaida. Dramaturģiski nedaudz aprautais, bet visai zīmīgais fināls liek domāt, ka Epu tīri labi apmierina šis nebeidzamais kaislību virmojums un viņas īstais laimes avots ir Laimesciema podniekdarbnīca ar visu tās kustamo un nekustamo īpašumu.
No dabiskajiem materiāliem veidotais skatuves iekārtojums ar savu raupjo īstumu un tuvplānu (skatītāji arī sēž uz skatuves) ir labi fakturēts spēles laukums visām aktieru aktivitātēm, vienīgi tas aizdomīgi atgādina nesen "Raganā" skatīto scenogrāfiju, kas papildināta ar pāris podnieku ripām. E. Dombrovskis jau paguva atzīties, ka podus taisīt nav viegli, taču šī aktieru darbošanās ar māliem, īpaši, ja to vēl pieslīpētu, ir atzīstams paņēmiens kā sakoncentrēt enerģētiku telpā un izrādē to katrs var sajust. Īsti gan nav saprotams, kādēļ L. Gundars cenšas šo sabiezināto enerģiju atšķaidīt ar nevajadzīgi garām pauzēm, liekot publikai vērot tukšu skatuvi vairāku minūšu garumā un tādējādi atslābinot izrādes temporitmu.Tomēr tie ir salīdzinoši sīki režisoriskie trūkumi, kurus pilnībā aizēno Liepājas teātra aktieru lieliskā spēle.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
